Sveiki, es gribēju pateikt lai nerastos pārpratumi, ka šis ir mans oriģinālraksts, informācīju ieguvu no mājās atrastajiem esošajiem resursiem.
Senie latvieši, kā zināms, vispār iztika bez zobārstiem, jo dzīvoja un ēda veselīgi. Ja nu tomēr kāds zobs apsāpējās, pret šo vainu derēja riebēju noskaitīti buramvārdi, un zāļu novārījumi. Populāras bija ozolzīļu, dievkociņu tējas, dēles uz vaigiem vai pīpes dūms no driģeņu sēklām, vībotnēm un apiņiem. Tāpat praktizēja ķiploku vai sīpolu sulas lietošanu, bet eksotiskāks pasākums bija zibens saspertas egles skaidas bāšana caurajā zobā. Viduslaiku pilsētās pirmās palīdzības funkcijas zobu dziedniecībā pildīja bārddziņi, pirtnieki, vai labākajā gadījumā kāds visās jomās izdarīgs ķirurgs, kas sāpošo zobu centās izraut. 17. gs. Francijas karaļa Luija XIV personīgais ārsts reiz atzīmēja, ka nav jau pareizi ļaudīm ļauties nemediķu izdarībām, taču, no otras puses, esot jāatzīst, ka bārddziņi zobus izraujot ļoti veikli, jo nodarbojoties ar to katru dienu. Ārsti, kas sākas specializēties tieši zobu lietās, Eiropā parādījās tikai 18. gs., bet arī viņi galveno kārt bija rāvēji, protēžu un zālīšu licēji. Par kaut kādu plombēšanu visbiežāk nebija ne runas. Par to mūsdienu izpratnē nopietni varēja domāt tikai 19. gs., otrajā pusē, kad amerikānis Džeimss Morisons aptuveni 1870. gadā izgudroja gan zobārstniecības krēslu, gan kājminamo urbi. Līdz tam urbšanu dakteri paveica ar rokām, virpinot pirkstos smalkus urbīšus.
Līdz Krievijas Impērijai modernās zobārstniecības gudrības nonāca 19. gs. beigās. Kurš bijis pirmais zobārsts latvietis, mūsdienās noskaidrot nav iespējams, taču pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Tobrīd tajā aktīvi sāka darboties, dainu vācēja Krišijāņa Barona dēls Kārlis. Ja viņa tēvs salika pa plauktiņiem un atvilknītēm latviešu tautasdziesmas, tad Kārli Baronu (1865 - 1944) pamatoti uzskata par latviešu zobārstniecības veidotāju un sakārtotāju, jo tieši viņš 1923. gadā Stabu ielā 9 nodibināja Zobārstniecības institūtu, Latvijas Universitātē (LU) izveidoja un vadīja Zobārstniecības nodaļu. Medicīnas profesors Barons un viņa domu biedri jau kopš 20. gs. sākuma nenoguruši pūlējās, lai latvieši beidzot sāktu profilaktiski rūpēties par zobiem un mutes dobumu. "Lieki būs minēt, ka tikai veseli zobi ir skaisti. Tie nedrīkst būt nevienā vietiņā bojāti. Galvenais likums, kas te jāievēro - jāapmeklē vismaz reizes trīs gadā zobārsts, " 1925. gadā atzīmēja žurnāls "Atpūta". Ārsti ieteica vairāk graust burkānus un ēst rupjmaizi. Protams, zobi bija arī 2x dienā jātīra, taču, "Lai zobus dabūtu skaisti baltus, tie jātīra 2x mēnesī ar ūdeņraža pārskābi atšķaidījumā". 1929. gada aprīlī par jaunākajām atklāsmēm zobu higiēnā informēja Jaunākās Ziņas : "Izvairieties no mākslīgiem saldumiem : Bombongām, cukurotiem ēdieniem u.t.t. To vietā lietojiet dabiskos augļus, saldas saknes, ogas." Ja nelietoja zobu pūlveri, tika rekomendēts rītos un vakaros muti izskalot ar vieglu sāls šķīdumu - "vienu naža galu sāls uz glāzi ūdens". Ar kokogli zobus tīrīt neieteica, jo tā sakrājoties aiz smaganām un padarot zobus neglītus. Ja nu kāds bija tik slinks, ka visu to ignorēja, tam bija jāielāgo : "Zobi bojājas galvenām kārtām no zobu trūdes (Caries). Tie bieži vien top melni, drūp, kamēr galīgi nolūst, un žoklī paliek pūstoša sakne. Pa lielākai daļai zobu trūdēšanas process savienots ar sāpēm, kuras pacients nepārcieš, bet liek sāpīgo zobu vai nu izvilkt, vai atkal izdziedināt un saplombēt. Bieži vien pūstošie zobi nelabi smird."
Krišijāņa Barona dēlu Kārli var uzskatīt par nacionālā zobārstniecības iedibinātāju Latvijā. Profesors gāja bojā 1944. gada 20. oktobrī Turaidā, kur viņu notrieca Sarkanās armijas tanks.
Saskaņā 1938. gadā valsts noteikto taksi zoba plombēšana lauku rajonos maksāja 1-2 ls, izraušana 1-1,5 ls. Pilsētā par zoba raušanu vajadzēja šķirties no 5 ls, bet lētākais līdzeklis bija pretsāpju pulverīši par 0.17 ls.
