Pusotra gada laikā 13 sievietes kļūst par zvēriska sērijslepkavas upuriem. Policija bez sekmēm meklē vainīgo, līdz kāds noziedznieks atzīstas, ka ir atbildīgs par baisajām slepkavībām. Vīrieti notiesā, tomēr lieta paliek neskaidra...
Žņaudzējs dzen panikā Bostonu8
Šuvēja Anna Šlesers dzīvo vecas īres mājas trešajā stāva Bostonas Bekbeja rajonā. Ir 1962. gada 14. jūnija vēla pēcpusdiena. Sieviete steidz nomazgāties un saposties, jo drīz pie viņas ieradīsies dēls. Abi gatavojas doties uz baznīcu, kurā paredzēts piemiņas dievkalpojums komunistiskā režīma upuriem. 55 gadus vecā sieviete ir imigrante no Latvijas. Viņa uzvelk rītasvārkus un ielaiž vannā ūdeni, bet fonā skan melodija no operas „Tristāns un Izolde” Kad Annas Šlesers 23 gadus vecais dēls Juris ap septiņiem pieklauvē pie durvīm, tās neviens neatver. Dēls sāk uztraukties. Mamma izklausījās nomākta, kad runāja ar viņu pa telefonu, tāpec tagad dēls nolemj uzlauzt durvis. Vannasistabā viņš ierauga briesmīgu skatu: māte guļ uz grīdas kaila, viņai ap kaklu aptīta un savilkta rītasvārku josta. Juris Šlesers piezvana policijai un paziņo par mātes pašnāvību ( tā viņš tobrīd uzskata). Kriminālpolicijas inspektors Džims Melons pirmais ierodas notikuma vietā. Satriekts par redzēto, viņš iesaucas: „Vai tad tā ir pašnāvība?” Drīz vien izmeklētāji noskaidro, ka Anna Šlesers vispirms ir izvarota un pēc tam noslepkavota. Viņi uzskata, ka tā bijusi parasta ielaušanās laupīšanas nolūkā, kas izvērtusies par traģēdiju, kad zaglis ieraudzījis sievieti rītasvārkos. Tādam izskaidrojumam ir tikai viens būtisks trūkums – nekas nav nozagts. Policija aptver, kas patiesībā notiek tikai pēc pāris nedēļām kad uziet vēl divus līķus.
1962. gada 30. jūnijā atrod nogalinātu 68 gadus veco Ninu Nikolsu. Viņa guļ uz grīdas savā dzīvoklī, kurā valda briesmīga nekārtība. Sieviete ir nožņaugta ar pašas zeķbiksēm, kas sasietas glītā mezglā tieši zem zoda un uzkrītoši atgādina jostu, kas bija savilkta ap kaklu Annai Šlesers. Pēc tam aptuveni 25 kilometrus uz ziemeļiem no Bostonas policija atrod 65 gadus vecās Helēnas Bleikas mirstīgās atliekas. Arī viņa ir nožņaugta ar pašas neilona zeķēm, kas sasietas jau pazīstamajā mezglā. Abas sievietes nogalinātas tikai ar 12 stundu intervālu. „Ak dievs!” iesaucās nesen ieceltais bostonas policijas priekšnieks Edmunds Maknamara, kad viņam paziņo par trešo upuri. „Mums ir darīšana ar vājprātīgo” Maknamara izplata brīdinājumu apkaimes vientuļajām sievietēm un ieteic viņām pastāvīgi turēt aizslēgtas durvis. Viņš nodod slepkavību izmeklēšanas nodaļas rīcība teju visus policistus: sērijslepkava ir jānotver, pirms tas pastrādās nākamo noziegumu.
Izmeklētāji šajās slepkavībās atklāj daudz līdzību: visi upuri ir vientuļas sievietes cienījamā vecumā. Nevienā nozieguma vietā nav atrodamas nepārprotamas ielaušanās pazīmes, tāpec jasecina, ka sievietes pašas ielaidušas dzīvoklī slepkavu. Viņas visas piedzīvojušas nežēlīgu izvarošanu, bet policijas eksperti neatrods spermas pēdas. Visas nožņaugtas ar viņu pašu apģērba gabaliem, kas sasieti raksturīgā mezglā. Upuru lielā vecuma dēļ policija izvirza pieņēmumu, ka noziedznieka rīcības motīvs ir naids pret savu māti. Šo pieņēmumu apstiprina 75 gadus vecās Idas Irgas atrašana kādā dzīvoklī Bostonas Vestendas rajonā augusta vidū. Nogalinātā guļ saplēsta naktskreklā uz grīdas viesistabā ar plaši ieplestām kājām, turklāt katra kāja uzlikta uz sava krēsla. Ziņojums ķermeņa novietojums aprakstīts kā „grotes - kā parodija par ginekoloģisko krēslu, kur kājas vērstas pret dzīvokļa ārdurvīm, lai tās būtu pirmais ko ierauga ikviens kurš nāk iekšā.” Pēc mazāk nekā 24 stundām otrā pilsētas malā tiek nogalināta 67 gadus vecā Džeina Salivana. Asiņu pēdas uz slotaskāta liecina par nežēlīgu dzimumvardarbību. Zvērisko slepkavību vilnis Bostonā izraisa paniku, it īpaši vientuļajās sievietēs. Jebkurš zvans vai klauvējiens pie durvīm daudzas sabiedē teju līdz sirdstriekai. Masu histērijas iespaidā kāds laikraksts pirmajā lappusē publicē aicinājumu slepkavam: „Nenogalini vairāk nevienu. Atzīsties, un tev palīdzēs. Tu esi slims, un tu to zini.”
Tikmēr izmeklētāji cenšas atrast noziedznieku. Nākamos trīs mēnešus policija pārbauda visus tai zināmos dzimumnoziedzniekus Bostonas apkaimē. Šķiet ka neviens no viņiem nav vainīgs slepkavībās. 5.decembrī izmeklēšanas gaitā notiek pavērsiens. Kāda jauna sieviete atrod nogalinātu savu dzīvokļa biedreni Sofiju Klārku. Tāpat kā pārējie upuri ir nožņaugtas ar pašas neilona zeķēm un kaila atstāta uz grīdas ar plati ieplestām kājām. Tomēr šī slepkavība atšķiras no pārējam. Pirmie upuri bija vecas, vientuļas sievietes. Sofijai Klārkai ir tikai 20 gadu, turklāt viņa ir afroamerikāniete un dzīvo kopā ar citu sievieti.
Šoreiz policijas eksperti atrod uz grīdas arī spermas pēdas. Par spīti atšķirībām, šo slepkavu ar iepriekšējam saista gan tāds pats slepkavas rīcības veids, gan arī tas ,ka Sofijas Klārkas dzīvoklis ir tikai pāris kvartālu attālumā kur pirms pusgada uzgāja nogalinātu Annu Šlesers.
Jaungada dienā kādā tā paša rajona dzīvoklī atrod nogalinātu 23 gadus veco Patrīciju Bisetu. Viņai ap kaklu cieši savilktas zeķbikses un blūze. Slepkavošana turpinās. 1963. gadā no maija līdz oktobrim atrod vēl trīs šausminošā žņaudzēja upurus – divas jaunas un vienu vecāku sievieti. Taču nu jau pamanāmas atšķirības. Tiesa, arī šie upuri ir izvaroti un nožņaugti, taču 23 gadu vecajai Beverlijai Semensai 22 reizes ar nazi iedurts kaklā un krūtīs.
1964. gada 4. janvārī divas istabas biedrenes piedzīvo šausmīgu dienu – viņas ierodas mājās un atrod trešo istabas biedreni, 19 gadu veco Mēriju Salivanu sēžot gultā ar muguru pret galvgali. No viņas dzimumorgāniem rēgojas arā slotaskāts. Tā ir tobrīd zvēriska slepkavība. Jau 11 sievietes ir kļuvušas par noslēpumainā noziedznieka upuriem, un avīzes viņu dēvē par Bostonas žņaudzēju. Policija ir iztaujājusi tūkstošiem liecinieku, aizturējusi daudzas aizdomīgas personas un patrulē ielās.
Par spīti visiem pūliņiem, izmeklēšana nav pavirzījusies uz priekšu. Tagad laikrakstu ziņojumi atšķiras no rakstiem par pirmajām 10 slepkavībām. Tiek publicēti detalizēti jauniņas Mērijas Salivanas izvarošanas apraksti, un sabiedrība sāk pieprasīt, lai policija beidzot kaut ko dara.
Taču tad slepkavību virkne apraujas tikpat pēkšņi, kā tā iesākās. Rīt laiks un izmeklētājus pārņem uztraukums. Vai viņi jebkad notvers cilvēku, kuru cenšas atrast jau vairāk nekā pusotra gada? Varbūt viņiem jāmeklē nevis viens noziedznieks bet gan vairāki? Psiholoģiskā profila izveides speciālists doktors Donas P. Kenefiks uzskata, ka pirmais piecas vecākās sievietes nogalinājis viens noziedznieks, bet pārējas varbūt nemaz nav tā paša sērijslepkavas upuri. Tādā gadījumā iespējams, ka jāmeklē šo upuru tuvāko paziņu un radu lokā. 1964. gada 27. oktobra vakarā desmit mēnešu pēc Bostonas žņaudzēja pēdēja nozieguma, 33 gadus vecais Alberts Desalvo pēkšņi ierodas kādas sievietes guļamistabā. Viņš pieliek nazi sievietei pie kakla un piesien viņas rokas un kājas pie četriem gultas stūriem. Pēc tam viņš aizbāž sievietei muti ar viņas pašas apakšveļu un sāk skūpstīt un glāstit savu upuri. Tad pēkšņi pavaicā , kā tikt arā no dzīvokļa, vairākas reizes palūdz piedošanu un steidzīgi nozūd. Policija ļoti ātri notver Desalvo. Viņš jau iepriekš pavadījis cietumā 18 mēnešus par to, ka apmeklējis mājās jaunas, pievilcīgas sievietes un uzdevies par modeļu aģentūras pārstāvi, bet pēc tam uzmācies viņām.
Sakumā Desalvo netiek saistīts ar baisajām slepkavībām, ko pastrādājis t.s. Bostonas žņaudzējs, lai gan viņa garajā likumpārkāpumu sarakstā ir ielaušanās un arī uzmākšanās sievietēm. Tas tāpēc, ka šim vīram ir pastāvīgs darbs un viņš dzīvo kopā ar sievu un diviem maziem bērniem. Tikmēr Desalvo atzīstas, ka ir ielauzies 400 dzīvokļos, uzmācies aptuveni 300 sievietēm četrās ASV pavalstīs un pastrādājis divas izvarošanas. Izmeklētāji uzskata ,ka vīrietis pārspīlē, un nosūta viņu uz psihiatrisko izmeklēšanu. Cietumā Desalvo sastopas ar Džordžu Neseru – par slepkavībām tiesātu, ļoti gudru noziedznieku, kas prasmīgi manipulē ar apkārtējiem. Nedaudz vēlāk Desalvo nāk klajā ar atzīšanos, ka viņš izdarījis 11 līdz šim neatklātās slepkavības Bostonā un vēl divas, par kuru saistību ar Bostonas žņaudzēju policija nemaz nezina. Piemēram viņš esot vainojams 85 gadus večas Mērijas Malenas nāvē, kura kā apgalvo Desalvo, mirusi no sirdslēkmes, kad viņš to sagrābis no aizmugures.
Atzīšanās ir ļoti detalizēta, tomēr nav nekādu pierādījumu, ka Desalvo vispār atradies šo noziegumu vietās. Nav arī aculiecinieku, kuri varētu viņu identificēt kā Bostonas žņaudzēju. Policisti ir pārliecināti, ka notvēruši īsto vainīgo, bet nav iespējams Desalvo saukt pie atbildības par šīm slepkavībām, jo trūkst pierādījumu. Tā vietā vīrieti notiesā uz mūžu par vairākiem uzbrukumiem kaimiņu pavalstī, par divām izvarošanām un vairākiem ielaušanās gadījumiem.
It kā viss ir atrisinājies. Tomēr šaubas nav izzudušas, it īpaši pēc tam, kad Desalvo 1973. gadā pavēsta advokātam, ka nu viņš pastāstīs taisnību. Taču notiesātais nepaspēj izpildīt šo solijumu, jo viņu nodur kāds cietuma biedrs. Bostonas žņaudzēja lieta līdz galam tā arī nav atrisināta.