Ziemeļkorejas brutālie noslēpumi68

#3. Krāpšanās ar apdrošināšanu.

     Ziemeļkorejas ekonomija, jebkurā aspektā... Izgāžās. Eksports ir gandrīz neeksistējoš, dēļ viņu pretestības sadarboties ar ārvalstu tirgiem. Kā arī viņi mocās, lai spētu pabarot visus iedzīvotājus, kuri dzīvo viņu robežās.

     Lai papildinātu savu ekonomiju un ievestu vairāk naudas, Ziemeļkoreja pārvēršas starptautiskos noziedziniekos. Viens no viņu galvenajiem noziegumiem ir globālā apdrošināšanas krāpšana. Ziemeļkoreja līdz šim brīdim no apdoršināšanu kompānijām vien ir nozagusi simtiem miljonu dolāru. 2009. Gadā tika apgaismots fakts, ka viņu valdība ir sagrābusi apdrošināšanas naudu par īpašumu, ekipējuma polisēm, pēctam apgalvojot, ka tās lietas ir tikušas iznīcinātas.

#4. Ieroču tirgošana.

     Ziemeļkoreja arī ir apsūdzēta par to, ka valsts valdība nelegāli pārdod augstākajiem solītājiem ieročus un atomieroču tehnoloģiju, kas parasti ir Āfrika un Austrumu valstis. Piemēram, 2012. Gadā tika pārtverta Ziemeļkorejas „paciņa”, kura ceļoja uz Sīriju, paciņā atradās pavisam „nekaitīgi” 450 grafītu cilindri, kuri ir paredzēti balistisko raķešu lietošanā. Un 2009. Gadā pārtvertā piegāde uz Irānu un Kongo Republiku, sūtījumā bija atrastas 35 tonnas smagas raķešu detaļas un otrā PSRS ēras tanki.

     Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sankcijām, Ziemeļkorejai ir aizliegts tirgot vai pārdot savu raķešu tehnoloģijas. Bet Ziemeļkoreja atbildēja ar to, ka viņi teica, ka patiesībā tās sankcijas ir nelegālas, ka viņi varot darīt, ko grib. Nav brīnums, ka ieroču tirgošana nav palēninājusies. Labākais jau ir tas, ka lielākā daļa no naudas, ko viņi iegūs šajos nelegālajos ceļos netiek tērēta cilvēku vajadzībām, bet gan atdota Kima bikšu kabatām.

#5. Elektrība.

     Ziemeļkorejas galvaspilsēta, Phenjana ir sevis iekārtota utopija, rezervēta priekš populācijas augstākajām personam. Bruņoti sargi patrulē pa robežām, lai nepieļautu zemākās klases cilvēkiem pieeju pilsētai. Lielākā daļā no Phenjanas iedzīvotājiem dzīvo greznībā – varbūt viņiem nav pietiekami ēdiena, bet jebkurā gadījumā, viņiem tā ir vairāk nekā citiem. Un pats šausmīgākais ir tas, ka 3M augstākās klases iedzīvotājiem pat nav dota elektrība ilgāk par stundu, divām dienā.

     Un šeit arī sākās šausmīgākais, ziemā viņiem vispār tiek atslēgta elektrība un cilvēkiem nākas cīnīties ar vismaz -17.8C. Majoritātei no Phenjanas iedzīvotājiem vispār nav elektrības. Attēlā gan jau, ka varat ieraudzīt Ziemeļkoreju.

#6. Trīs kastu sistēma.

     1957. gadā, kad Kims II cīnījās, lai saglabātu kontroli pār Ziemeļkoreju, viņš palaida masīvu izmeklēšanu. Izmeklēšanas beigu rezultāts bija tāds, ka tas izmainīja sociālo sistēmu tā, ka visus iedzīvotājus sadalīja trīs klasēs: „naidīgie”, „šaubošie” un „pamata”. Izvēle par katru cilvēka piederību kādai klasei nevis noteica no pašas personas, bet gan no viņu ģimenes pagātnes.

     Tiem kuriem ģiemenes vēsture bija raksturota ar lojalitāti pret valdību tika ievietoti pie pamata klases un tika dotas vislabākās iespējas gan izglītībā, gan darbā. Šīs klases pārstāvji šobrīd ir politiķi un cieši saaistīti ar valdību. Vidējie cilvēki bija šaubošie vai arī citiem vārdiem neitrālā klase. Viņi bija neitrāli visā un līdz ar to netika skarti jebkādā veidā. Bet naidīgie bija ar kriminālu ģiemenes pagātni. Un saskaņā ar Kimu II, šī klase bija ar vislielākajiem draudiem pret valdību, dēļ šī iemesla, viņiem tika liegta izglītība, nebija atļauts dzīvot galvaspilsētā vai arī netālu no tās.

#7. Kanibālisms.

     Starp 1994. un 1998. Gadu, Ziemeļkoreju bija skāruši plaši plūdi, kas padarīja apkārtējo zemnieku zemi neizmantojamu un izraisot badu. Kad tas viss apvienojās ar augošu parādu Krievijai, tas liedza iespēju ievest jebkādu ēdienu un daudzas pilsētas vienkārši  novirzījās uz izmiršanu. Aptuvenais skaitlis cilvēkiem, kas bija miruši no bada bija, ap 3.5 miljonu cilvēku. Vairāk kā 10% no visiem iedzīvotājiem.

     Pēdējais ēdiens, kas bija iedzīvotājiem, tas tika konfiscēts kara nolūkiem, tad Ziemeļkorejieši meklēja izeju izmantojot viņu dzivniekus kā barību, tad vaboles, koka mizas un beigu beigās… Bērnus... Tas pat kļuva par sakāmvārdu: „Nepērc gaļu, ja nezini no kurienes tā nāca.” Parasti cilvēki meklēja klaidoņus, kas parasti ubagoja ap vilcienu stacijām, viņi viņus sazāļoja un tad aizveda mājās, tālāk notiekošais jau ir nojaušams.