Wolfsschanze – Hitlera Vilku midzenis7

Vilku midzeņa būvniecība tika sākta 1940. gada rudenī un turpinājās nepārtraukti līdz pat 1944. gada novembrim – pēdējām dienām, kad Hitlers uzturējās šajā vietā. Visu četru gadu laikā tika uzcelts vairāk kā 200 dažādas nozīmes ēku. Tur bija dzīvojamās ēkas, biroji, viesnīcas, kino, kazino, saunas, tējnīcas, vadības ēkas, noliktavas un vēl daudzas citas būves, bet pašas pirmās tika izbūvētas varenas un spēcīgas dzelzsbetona bumbu patvertnes – tā saucamie bunkuri. Vilku midzenī bija arī ūdens apgāde, centrālā apkure, elektrība un kanalizācijas sistēma, kā arī notekūdeņu attīrīšanas stacija. Tur bijusi arī stacija ar dzelzceļa atzariem, divi aerodromi un pat siltumnīca, kurā tika audzēti dārzeņi Hitlera veģetārajiem ēdieniem, šajā siltumnīcā tikuši audzēti arī ziedi. Bijušas arī asfaltētas un betonētas ielas, kuras apgaismotas ar elektriskajām ielu laternām.

Būvējot vilku midzeni, īpaši liela uzmanība tika pievērsta maskējumam un nodrošināšanai. Visām uzbūvētajām celtnēm jumti bija plakani un ar paaugstinātām malām. Tādējādi jumti pārvērtās par lielām bļodām, kuru dziļums bija aptuveni pusmetrs. Šajos padziļinājumos tika sabērta zeme un iesēta zāle, iestādīti krūmi un koki – uz jumtiem auga mežs. Visas ēku sienas pārklāja ar maskējošu apmetumu, kas atgādina sūnas. Tas tika veidots no betona, zaļganpelēkas krāsas, koka skaidu un zāles maisījuma.

Maskētas bija ne tikai ēkas – visa pārējā platība tika pārklāta ar maskējošiem tīkliem. Tie tika izveidoti no smalkām stieplēm, pie kurām piestiprināja plastmasas gabalus šauru strēmeļu formā. Izmantojot šādu maskēšanās veidu, ceļi kļuva par tādiem kā tuneļiem, kas teicami noslēpa no lidotāju acīm visu mašīnu un cilvēku kustību mežā. Laiku pa laikam virs Vilku midzeņa tika veikti kontrollidojumi, kuru mērķis bija pārliecināties par maskējuma efektivitāti, izdarot uzņēmumus. Maskējumā konstatētie defekti nekavējoties tika izlaboti. Lai vēl vairāk paaugstinātu Vilku midzeņa drošību, vācieši visapkārt izveidoja mīnu lauku. Tā bija 10 kilometrus gara josla ar platumu līdz 15 metriem, kas lielā gredzenā no visām pusēm apņēma Vilku midzeni. Tajā tika novietoti aptuveni 55 tūkstoši dažādu mīnu. Iekļūt Vilku midzenī bija iespējams trīs vietās, kur bija novietotas sardzes telpas. Pirmā, rietumu, atradās mežmalā Ketržinas pilsētas pusē, otrā, austrumu, pretējā meža pusē, bet trešā, dienvidu, atradās meža dziļumā uz ceļa, kas veda uz aerodromu. Bija arī trīs drošības zonas, kurās atradās papildus iekšējie sardzes posteņi. Visur bija sargi un paroles, tās mainīja ļoti bieži, īpašos gadījumos pat katru dienu. Dažādām drošības zonām atšķīrās arī formastērpi un to krāsas, kas atviegloja pārbaužu veikšanu.Vilku midzenis aizņēma 250 hektārus meža, un tajā dzīvoja vairāk kā divi tūkstoši cilvēku

Šis ir paša Hitlera bunkurs. Hitlers Vilku midzenī ieradās 1941. gada jūnijā un ar pārtraukumiem uzturējās tur līdz pat 1944. gada 20. novembrim, kad aizvien vairāk tuvojās frontes līnija un spieda viņu braukt uz Berlīni, kur 1945. gada 30. aprīlī Hitlers izdarīja pašnāvību, paņemot līdzi arī savas sievas Evas dzīvību. Jau savlaicīgi, 1944. gada 22. novembrī, feldmaršals Keitels pats personīgi izdeva pavēli Vilku midzeņa saspridzināšanai. Tā tika izpildīta 1945. gada 24. janvārī. Vēlāk no 1945. gada pavasara līdz pat 1955. gada rudenim poļu karaspēks ar pārtraukumiem atmīnē Vilku midzeņa teritoriju. No Hitlera bunkura sprādziena rezultātā ir palikusi tikai viena siena, viss pārējais tika saraustīts gabalos un izmētāts pa teritoriju. Hitlera bunkurs bija atšķirīgs no visiem pērējiem, kas bija uzcelti. Tas vienlaikus bija gan bumbu patvertne, gan arī dzīvoklis, jo kā labajā, tā arī kreisajā bunkura pusē atradās vienstāvīgas piebūves ar logiem, kas deva iespēju, no bunkura tieši pārejot uz dzīvojamām telpām, tikt pie svaiga gaisa un dienasgaismas, kas bunkurā nav iespējams