Vudu maģija18

Bērneļi noteikti uz šāda veida pasākumu netiktu laisti, pasākums būtu par maksu, par filmēšanu būtu jāmaksā dubulti, bet par atsevišķu samaksu varētu vērot, kā tiek nokauts gailis vai kāds cits sīks dzīvnieciņš. Atgriežoties mājās, apmierinātais eiropietis saviem radiem un draugiem stāstītu par tām briesmām, ko viņam nācies pārdzīvot uz mežonīgās salas.

Ārēju pazīmju par vudu esamību Haiti patiešām nav daudz, toties sadzīvē ar to nākas saskarties regulāri. Vudistu dievnams izskatās kā parasta dzīvojamā māja. Tas var atrasties patālu no ceļa un tā pagalmā var rotaļāties bērni un ganīties govis. Tikai daži ungani („mācītāji”, kuru pienākums ir pielūgt garus Loa) pie kulta ēkas izkar drapo - košus, ar spīguļiem un daudzkrāsainiem diegiem izšūtus karogus, kuri norāda – šeit notiek vudu ceremonijas. Bet kādas...kas to lai zina. Radot šo reliģiju aptuveni pirms trīs gadsimtiem, haitieši to darīja pilnīgā slepenībā. Visas ārējās izpausmes bijušas īsas un „šifrētas”. Arī tagad zīmējumi, kas attiecas uz dievībām tiek zīmēti tikai ļoti svarīgu notikumu laikā un tikai uz zemes un ar krītu. Pēc rituāla beigām zīmējums nekavējoši tiek nodzēsts.

Termins – zombijs Haiti nokļuva ar vergu palīdzību, kurus 18. gadsimta sākumā izveda no Rietumāfrikas valsts Dagomejas (mūsdienās – Benina un Togo), bet precīza šī vārda izcelšanās nav zināma. Pēc vienas versijas tas ir vārda „nzambi”, kas bantu valodā nozīmē – „sīka dievība” vai „miroņa dvēsele”. Bet pēc citas versijas tas cēlies no rietumafrikāņu vietējā dialekta vārda „žambi”, kas nozīmē – „spoks”.

Zombija fenomenu, nevis kultūrvēsturiski, bet tieši zinātniski centušies izpētīt dažādi ļaudis. 1982. gadā Haiti apmeklēja botāniķis un antropologs Veids Deiviss. Viņa ceļojuma mērķis bija – atklāt zombēšanas tehnoloģijas noslēpumu. Četrus gadus vēlāk Deiviss izdeva grāmatu „Čūska un varavīksne”. Vēl līdz šim tiek uzskatīts, ka grāmatā, tās autors, būdams eiropietis, maksimāli pietuvojies zombēšanas rituāla atminējumam. Piedaloties un novērojot šos rituālus viņš aprakstīja „zombiju pulverīti”. Pats gan viņš šo recepti uzskatīja par neprecīzu, jo informācija par to bija klāta ar „noslēpumainības plīvuru”.

Runā, ka nāve Haiti ir tikai sākums. Protams, ka pat Haiti magi nespēj atdzīvināt mirušos. Tomēr baumas par to neesot pavisam nepamatotas. Agrāk par „staigājošiem miroņiem” esot pārvērsti tie, kuri bija sadomājuši pamest slepeno organizāciju „Bizango”. Mūsdienās vudu burvji tā izrīkojoties ar saviem ienaidniekiem.

Vudu rituālos tiek izmantotas lelles. Vudu lelles izgatavošanas procesā liela nozīme ir tam, kas to veido. Parasti lelles izgatavotājs mērķtiecīgi visas domas un spēkus velta darbam, iedomājoties visas iespējamās nelaimes, kuras varētu „gāzties pāri” upurim. Daži praktiķi pie lelles izgatavošanas pavada vairākas dienas, nemitīgi to paturot redzeslokā un izgāžot uz to visu savu naidu un dusmas. Vēlāk vudu lellei tiek dots upura vārds un to var izmantot rituālā.

Vudu reliģijā un maģijā praktiski viscaur tiek izmantotas maskas, tā ir neatņemama prakses sastāvdaļa. Pozitīvās maskas apkārtējo vidi ietekmē labvēlīgi, bet ļaunās maskas ir tās, kas maskas īpašnieku var iegrūst neveiksmju un nelaimju sērijā. Tālab ir jābūt ļoti uzmanīgam izvēloties un iegādājoties vudu maskas. Vudu maskas tiek iedalītas trijās lielās grupās: labo Loa maskas, ļauno Loa maskas un pareģošanas maskas.

Labo Loa maskas. Jebkuras maskas, kas attēlo galvaskausus ar kauliem un iespējamās variācijas – ir nekas cits, kā labo Loa garu maskas. Cilvēkam, kurš ir tālu no vudu reliģijas var likties dīvaini, ka galvaskausa vai tā attēlojums ar kauliem nes sevī pozitīvo enerģiju. Vudu pastāv neredzama saikne starp dzīvo un mirušo pasauli. Tas ir, dzīvajiem ir jāpiemin un jāciena mirušie, tiem savukārt ir jāpalīdz dzīvajiem, kas tos ciena. Tas viss ir ļoti savstarpēji saistīts, tādēļ daži, kas ir tāli no vudu, to sauc par maģiju un Vudu reliģiju par mirušo kultu.