1913.gadā visa pasaule vēl atcerējās traģisko ‘’Titānika’’bojāeju, kad Atlantijas okeānā atkal notika jauna nelaime, kurai bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Tā notika tikai 600 jūras jūdzes no ‘’Titānika’’ nogrimšanas vietas, bet šoreiz pie vainas nebija aisbergs, bet gan uguns. Un šajā traģēdijā savu varonību parādīja arī latviešu jūrnieki. Bet nu, par visu pēc kārtas.
''Volturno'' un latvieši.26
1211
2
1913.gada 2.oktobrī kuģis ‘’Volturno’’ no Roterdamas uzsāka savu liktenīgo braucienu. Tas bija būvēts 1906.gadā Glāzgovā (Skotijā) un paredzēts pasažieru un kravas pārvadāšanai. Šajā reisā tas uzņēma pasažierus un dažādu kravu, tai skaitā arī viegli uzliesmojošas ķīmiskas vielas. Pasažieru lielākā daļa bija emigranti, kuri devās ‘’laimes meklējumos’’ uz Ņujorku. 9.oktobī, ap sešiem no rīta, komanda konstatēja, ka deg kuģa priekšgals un pirmā tilpne. No kā izcēlies ugunsgrēks nav īstas skaidrības. Tiek minēts, ka par iemeslu varētu būt kāds nomests izsmēķis. Neviens no apkalpes neatzinās, jo par smēķēšanu neatļautās vietās draudēja naudas sods. Divas stundas komanda centās liesmas apslāpēt saviem spēkiem. Tad kuģa radists, izpildot kapteiņa pavēli, sāka raidīt SOS signālu.
Pasažieri metās pie glābšanas laivām, lai nokļūtu tajās pirmie. Okeānā plosījās astoņu baļļu stipra vētra un no kuģa nolaistās glābšanas laivas ar pasažieriem lielajos viļņos apgāzās, izraisot vēl lielāku paniku. Pirmais uz SOS signālu atsaucās un katastrofas vietā ieradās angļu tvaikonis ‘’Carmania’’. Bet arī tiem atlika tikai noskatīties, jo neviens neuzdrošinājās ar glābšanas laivām doties bangošajos ūdeņos.
150 jūras jūdžu attālumā no katastrofa vietas atradās arī Krievu Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības kuģis ‘’Czar’’. Kopš 1912.gada 4.aprīļa tā kapteinis bija Liepājas jūrskolas absolvents Jānis Smiltnieks. Tvaikoņa virsnieki, izņemot 4.mehāniķi, bija latvieši ar lielu pieredzi un lielu darba stāžu uz dažādiem šīs kompānijas kuģiem. Kuģis jau no 1912.gada regulāri kursēja no Liepājas uz Ņujorku. Saņemot radiogrammu no ‘’Carmania’’, ka tie jau stāv pie degošā ‘’Volturno’’ un uzzinājis, ka arī citi kuģi steidzas jau palīgā, kapteinis nolemj turpināt ceļu. Bet tad ap plkst.17 pienāk vēl viena radiogramma no angļiem, ka piesteigušies kuģi lielo viļņu dēļ palīdzību nespēj sniegt, bet ‘’Volturno’’ jau liesmās un pasažieri panikā lec ūdenī. Kapteinis pavēlēja mainīt kursu un forsētā gaitā doties uz avārijas vietu. Ap pusnakti tā tika arī sasniegta. Tur jau bija sapulcējušies vēl 9 kuģi, bet neviens neuzdrošinājās ar glābšanas laivām doties lielajos viļņos.
Pēc stundas tika nolemts riskēt. Tvaikoņa ‘’Czar’’ glābšanas laiva bija izgatavota no tērauda un tai vajadzēja izturēt sitienus pret kuģa bortu. Un pirmā glābšanas laiva devās pie liesmojošā kuģa. Lai arī tā bija gandrīz vai ‘’neiespējamā misija’’ tā tomēr izdevās. Sekojot tvaikoņa ‘’Czar’’ komandas piemēram, glābšanā iesaistījās arī pārējie kuģi. Tvaikonis ‘’Carmania’’ ar saviem prožektoriem apgaismoja notikuma vietu, lai izvairītos no laivu sadursmēm nakts melnumā. Ar desmit kuģu apkalpju pūliņiem tika izglābti 521 cilvēks.Piecos braucienos ‘’Czar’’ komanda no degošā kuģa izglāba 102 cilvēkus- 24 bērnus, 24 sievietes, 49 vīriešus un 5 ‘’Volturno’’ apkalpes locekļus. Par trim vairāk izglāba Ziemeļvācijas kuģis ‘’Grosser Kurfirst’’. Pārējiem izglābto skaits bija mazāks, bet šādā reizē katra dzīvība svarīga. Pēc glābšanas darbu pabeigšanas ‘’Czar’’ turpināja reisu un izglābtie tika nogādāti Roterdamā.
Glābšanas darbos piedalījās dažādu valstu kuģi un tāpēc šis notikums bija ‘’karstā ziņa’’ daudzu valstu laikrakstos. Riskantajā glābšanā iesaistītās komandas saņēma valdības un dažādu organizāciju apbalvojumus. Arī Krievu Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības valde kā balvu ‘’Czar’’ komandai piešķīra prēmiju 1000rbļ apmērā- kapteinim 500rbļ, virsniekiem 300rbļ un komandai 200rbļ. 26 tvaikoņa jūrnieki saņēma Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas apbalvojumus, kuru svinīga pasniegšana Liepājas ostas reida krastmalā. Vienīgais, kurš apbalvojumu nesaņēma, bija matrozis Lepiks, kurš Ņujorkā bija aizmucis no kuģa.
Arī citas valstis novērtēja latviešu jūrnieku drosmi un pašaizliedzību. 1914.gada martā Lielbritānijas karalis Georgs V 19 tvaikoņa ‘’Czar’’ apkalpes locekļiem piešķīra ‘’Silver Sea Gallantry Medal’’ un naudas balvu- trīs sterliņu mārciņas, bet kuģa kapteinis Smiltnieks saņēma sudraba kausu un 1.stūrmanis saņēma tālskati. Ņujorkas dzīvības glābšanas veicināšanas biedrība arī piešķīra savas medaļas un naudas balvas:kapteinim- Lielo zelta medaļu, visiem stūrmaņiem- sudraba, bet 15 apkalpes locekļiem- bronzas medaļas. Arī Bulgārijas cars piešķir kapteinim sudraba medaļu ‘’За спасение погибавших’’, bet trīs bronzas medaļu ieguvējus bija jānosauc kapteinim. Un Smiltnieks lēma, ka šis apbalvojums pienākas stūrmaņiem- Zemturim, Sauleslejam un Janovskim, kuri vadīja glābšanas laivas.
1914.gada 17.jūlijā tvaikonis ‘’Czar’’ devās pēdējā braucienā no Liepājas uz Ņujorku. Sākās I Pasaules karš un tvaikonis tika pārvietots uz Arhangeļsku un latviešu jūrnieki pamet šo kuģi. Tas tad nu arī viss stāsts.
