Dienu pēc piedzimšanas Mocarts tika kristīts Svētā Rūperta katedrālē. Viņam kristītais vārds tika dots latīņu valodā — Johanness Hrizostoms Volfgangs Teofils Mocarts .
Mocarts, kad bija pieaudzis, galvenokārt sevi dēvēja par "Volfgangu Amadeju Mocartu", kaut bija arī CITI varianti.
Mocarta tēvs Leopolds Mocarts bija kapelmeistara vietnieks Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī, kā arī vijolnieks, ērģelnieks un ne sevišķi nozīmīgs komponists. Viņš bija arī pieredzējis skolotājs; Mocarta dzimšanas gadā viņš publicēja vijoļspēles pamatu mācību grāmatu, Versuch einer gründlichen Violinschule.
Trīs gadus vecais Mocarts acīmredzami noskatījās to ar apbrīnu: viņa māsa vēlāk pierakstīja, ka šajā vecumā "viņš bieži pavadīja daudz laika pie klavierēm, izvēloties tercas,... un viņa prieks parādīja, ka tas skanēja labi priekš viņa.
Nannerle turpināja: "ceturtajā viņa dzīves gadā tēvs, kā rotaļu, sāka mācīt viņam nelielus menuetus un klaviergabalus. … viņš varēja nospēlēt tos nevainojami un ar vislielāko smalkjūtību, un turoties pareizā tempā. [..] no piecu gadu vecuma viņš jau komponēja nelielus skaņdarbus, kurus viņš nospēlēja savam tēvam un tas savukārt tos pierakstīja.
Mocarta pēdējais dzīves gads līdz saslimšanai bija viens no ražīgākajiem un pēc biogrāfa Meinarda Solomona domām personības atgūšanas gads.[45] Mocarts uzrakstīja vairākus skaņdarbus, ieskaitot dažus no viņa izcilākajiem darbiem: operu "Burvju flauta", pēdējo klavierkoncertu (K. 595 Sibemol mažorā), klarnetes koncertu (K. 622), un savu pēdējo stīgu kvintetu (K. 614 Mibemol mažorā), moteti "Ave verum corpus" (K. 618) un nepabeigto "Rekviēmu" (K. 626), kuru bija pasūtījis grāfs Valzega, kurš ar "Rekviēmu" gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu. Mocarts par to neko nezināja. Viņam šķita, ka šo mūziku viņš raksta pats sev. "Rekviēmu" Mocarts sacerēja jau būdams slims, kas atņēma autoram pēdējos spēkus.
Mocarta finansiālais stāvoklis, kurš 1790. gadā bija ļoti nestabils, sāka palēnām uzlaboties. Lai gan nav skaidri zināms,[46] bet, iespējams, ka Ungārijā un Amsterdamā Mocartam parādījās turīgi patroni, kuri apmaiņā pret muzikālām kompozīcijām deva viņam naudu. Mocarts guva pietiekami lielus ienākumus arī no deju mūzikas rakstīšanas, stradājot par Svētās Romas impērijas kamermūzikas komponistu.[46] Viņš vairs neaizņēmās naudu no Puhberga un sāka pat atdot viņam parādus.[46]
Gada nogalē neilgi pirms savas nāves Mocarts guva publisku atzinību ar saviem darbiem, it īpaši ar operu "Burvju flauta" (tika izrādīta vairākas reizes īsā laikā) un Mazo brīvmūrnieku kantāti (K. 623), kura pirmo reizi tika atskaņota 1791. gada 15. novembrī.
