Ar ko tev asociējas vārds 'haizivs"? Vai tā pat kā man? Ar visnežēlīgako slepkavu okenāna plašumos? Papļunčājoties ūdenī pilnā ar haizivīm, vai pēc 30 min no manis paliks tikai sarkans pleķītis?
Iedomājies tavs kuģis nakts vidū ir avarējis okeānā un tagad tu glābšanas vestē vienkārši dreifo, milzīgs sals lauž tavus kaulus un esi pārbijies kā nekad mūžā.. Un pēc kāda laiciņa sajūti, ka kāds pieskaras tavai kājai un tu redzi kā viens no taviem bierdiem, kas reiz bijis stiprs un vīrišķīgs jūrnieks, asaru pilnām acīm pazūd zem ūdens...
Tieši tā ir gadījies tālajā 1945 gadā ar kreisleru "Indianapolis".
Šis ir "Indianapolis" ar tā palīdzību kara laikā pārvadāja ieročus. Līdz 1945 gada 30.jūlijā ap pusnakti (00.14), kad kuģis bija ceļā uz Leites līci (pie Sanfrancisko, atskanēja drausmīgs prādziens. Kapteinis, Makveis,atminas, ka sprādziens bija tik spēcīgs, ka lika viņam izlidot no gultas. Un pēc pāris sekundēm atskanēja otrais sprādziens, tā bija japāņu zemūdene, kura izšāva 2 torpēdas. Kapteinis lika visiem pamest kuģi,jo glābšanas laivām nebija laika, kuģis strauji grima (pēc 12 min kopš pēdējās torpēdas, kuģis bija pilnībā nogrimis). Tagad no 1196 cilvēkiem ūdenī ieleca tikai 900, pārējie aizgāja tumšajā dzelmē kopā ar Indianapolisu.
Vairāki simti vīru nokļuva okeānā, daudzi bija ievainoti, varēja dzirdēt gaudas un palīgā saucienus. Taču neviens neiedomājās par tumšajiem laikiem, kas viņus sagaida.
Haizivis ir diez gan ziņkārīgas būtnes un, protams, ka sprāgstoša kuģa vibrācijas izplatījās pa okeānu. Tā kā šīs zivi ir arī ļoti jūtīgas uz vibrācijām, tad no vairāku kilometru attāluma tās peldēja uz notikuma vietu. Un līdz ar rītu atnāca arī haizivis.
Nakts laikā daudzi mira no ievainojumiem, izdzīvojušie atrada dažus glābšanas plostus un citus peldošus materiālus. Cilvēki sadalījās grupās, kuras ar laiku attālinājās viena no otras. Rītam sākoties cilvēki ieraudzīja, ka ir haizivju aplenkti, tās vispirms tikai riņķoja un bakstīja plostus ar saviem purniem. Pēc tam tās sāka uzbrukt mirušajiem. Kopumā izdzīvojušie pavadīja ūdenī 4 dienas un 5 naktis. Kad mirušo vairs nepalika, haizivis ķērās pie ievainotajiem. Viens no cietušajiem, Vūdijs Džeims, atminās- likās, ka viņu (haizivju) tur bija tūkstošiem un ja tu biji ievainots, tad no nelaimes tev bija neizmukt. Ik pa laikam tālumā bija dzirdami kliedzieni, kas nozīmēja, ka kāds jau bija kritis par medījumu šīm zivīm.
Pēc dažām dienām, cilvēki bija pilnīgā bezspēkā, bez ūdens un ēdiena, naktis bija pārāk aukstas, bet dienas par karstu (citreiz sasniedza pat līdz 40C). Pirms kuģis nogrima, apkalpe uzspēja nosūtīt SOS signālu, taču glābēju kā nebija, tā nebija (jo ASV flotes vadība uzskatīja to par viltotu signālu no Japānas, kā lamatas, tāpēc arī nereaģēja). Izdzīvojušos ne tikai haizivis apdraudēja, kuras uzbruka ik pēc 3h, gan naktī, gan dienā, bet arī daudziem sāka rādīties masu halucinācijas. Vūdijs stāsta - daudzi biedri teica, ka redz salu. viņi sadevās rokās un sāka peldēt. Es un citi centāmies atturēt, jo tur nebija nekādas salas, taču viņi kļuva agresīvi, tāpēc mēs palaidām. Viņi vairs nekad neatgriezās. Kā arī vājākie biedri vairs nespēja turētie pretī kārdinājumam un sāka dzert jūras ūdeni, pēc 3-5 stundām viņi mira un tas viss nāca kopā ar stiprāko diareju un ar putām uz lūpām (atūdeņošanās no sāls).- Cilvēki jau tik tālu bija pieraduši pie haizivīm, kuras peldēja starp kājām, ka daudzi sāka tās ar pēdām dauzīt, cenšoties atbaidīt un esot absolūtā naidā pret tām.
Galu galā no 900 cilvēkiem ūdenī izdzīvoja tikai 300 , tai skaitā arī kapteinis Makveis (zemāk redzamajā bildē). Kaut gan haizivs tiek uzskatīta par nežēlīgāko plēsoņu ūdenī, taču šis atgadījums pierādīja, ka haizivis izvēlas vieglāko barību, piem., mirušos, ievainotos un no grupas atdalījušos cilvēkus. Lielāko daļu cilvēku nogalināja bads un slāpes.
Šī katastrofa vēsturē iegāja, kā nežēlīgākā, kur cilvēkiem nācās izciest elles mokas. Balstoties uz šo atgadījumu tika uzņemtas pirmās filmas par haizivīm-slepkavām.
Reklāma
Kuģa kapteinis - Captain Charles Butler McVay III. 1968 gadā Makveis izdara pašnāvību, jo cieš no smagas psihiskas slimības.
Šīš ir 2 grāmatas, kuras atspoguļo 1945 gada notikumus. ................................................................................
P.S par šo notikumu ir arī uzņemta dok. filma, kas parāda, caur ko tik cietušajiem nebija jāiziet cauri un cik gan briesmīgs, gan aizkustinošs šis stāsts ir.
