Vikka ietver sevī maģiju un burvju vārdus. Tiem nav obligāti jābūt izrakstītiem no vecas, retas grāmatas. Galvenais, kāds šajos vārdos ir spēks. Tas nozīmē, ka šādus vārdus var uzrakstīt arī pats. Svarīgi, lai no tiem staro iedvesma un lai tos izsaka īstajā brīdī, nevis tāpēc, ka vajadzētu, jo vēlāk nebūs laika.
Bet vikka nav tikai buršanās un sēdēšana pie sveces. Es uzskatu, ka vikānim ir goda pienākums cienīt dabu un vispār visu, kas ir ap sevi. Dabas cienīšanu var piekopt visādi: dabīgāka ēdiena ēšana, rūpēšanās par dzīvniekiem, kādreiz paiet ar kājām, nevis braukt ar auto, dabīgākas sadzīves ķīmijas un kosmētikas vai ķermeņa kopjošo līdzekļu lietošana. Nav jāatgriežas alu cilvēku laikmetā un jābungo ar vāli pa sienu, bet var izvēlēties dabīgākus audumus apģērbā (linu kaut vai, ja līdzekļi atļauj). Var tos pašus matus izmazgāt vienreiz nedēļā ar olu, nevis tikai pirkt un pirkt šampūnus. Var kaut vai šķirot atkritumus un ar laiku ražot tos mazāk un mazāk. Gaisa atsvaidzinātāju vietā izvēlēties bišu vaska sveci. Manā izpratnē tas nozīmē to, ka nav tagad jāiet un jāpērk dabīgās lietas, koka karotes, sveces tādas un šitādas, bet var pierast pie vienkāršības.
Ir jau visādas modernās raganas, kuras bieži vien neko normālu tā arī nedara, ka tik kādam pakaitē, greizsirdības vai paškompleksu dēļ. Nu neies neviena normāla sieviete ar varu tagad pieburt sev vīrieti, kurš viņu acīs redzēt negrib. Sirsnīgi cilvēki tā nerīkojas. Un cilvēki ar cieņu pret citiem arī neiet šķirt divus citus cilvēkus. Tāpēc, es uzskatu - ka vikānis ir ne tikai cilvēks, kurš ciena sevi un apkārtējos, un nekaitē citiem, bet arī sajūt sevi kā dabas daļu un neuzgriež tai muguru. Gadalaiki mainās, vasarās pļavas zied pilnas ar visu ko noderīgu (ko var izmantot aptiekas zāļu aizstāšanā, līdz kādam zināmam līmenim). Nevar tikai prasīt sev, sev, sev un neko nedod pretī. Ja nevēlas ziedot ēdienu un savu laiku, lai izteiktu pateicību, nu var kaut vai izravēt puķu dobi savā pagalmā vai pabarot putniņus pie loga.
