Viens sprādziens - 10 000 bojā gājušu vācu karavīru9

Karavīri abās Rietumu frontes pusēs teju no kara sākuma būvēja lielus pazemes eju tīklus - pirmām kārtām, tie kalpoja par mitekli un atpūtas vietu. Vācu pazemes tuneļi izcēlās ar savu dziļumu. Savukārt briti un viņu sabiedrotie 1915.gadā pirmie sāka rakt pazemes ejas ar mērķi uzbrukt - viņi izraka tuneļus zem vācu armijas ierakumiem (kā redzams šajā ilustrācijā no franču žurnāla Le Pays) un pēc tam tos uzspridzināja. Drīz šādu pašu taktiku sāka izmantot arī vācieši. Tuneļus raka ar rokām un tik klusu, cik iespējams, lai to nepamanītu pretinieks. Abas karojošās puses savos tuneļos mēdza izlikt sargposteņus, un sargi klausījās, vai nav dzirdams pretinieka radīts troksnis. Gan viena, gan otra puse izmantoja speciālas noklausīšanās ierīces, ar kurām bija iespējams saklausīt balsis pretinieka tuneļos 20 metru attālumā, bet rakšanas troksni - no aptuveni 50 metru attāluma. Pazemes karā notika ne tikai pretinieku tuneļu spridzināšana. Reizēm izvērsās arī skarbas tuvcīņas. Tad karavīri izmantoja īpašus ieročus, kas bija paredzēti cīņai ierobežotā telpā: īsas šautenes ar durkļiem, kastetes ar naža asmeni, nūjas ar naglām un, protams, pistoles un revolverus. Tumsā un vispārējā juceklī nevienu nežēloja.

1916.gada janvārī britu sapieri sāka ierakties Flandrijas zilajā mālā. Tikai sešus mēnešus vēlāk vācieši atklāja, ka zem kaujas lauka kaut kas notiek, un izsauca sapierus, ko komandēja pulkvežleitnants Oto Fisleins. Augustā vācu sapieru vienība pārbaudīja, kas atrodas pazemē saimniecības "La Petite Douve" tuvumā. Tur vācieši 25 metru dziļumā negaidīti atrada koka sijas. Viņi bija atklājuši britu tuneli. Virsnieks un astoņi ierindnieki devās izpētīt šo tuneli un atrada mīnu kameru ar vairāk nekā 20 tonnām sprāgstvielu. Pārsteigtie vācu karavīri uzgāja arī detonatora auklu, bet, kad vācu virsnieks grasījās to pārgriezt, viņus aizsvieda prom sprādziena vilnis. Britu tuneļu racēji bija pamanījuši, ka ejā notiek kaut kāda kustība, un pēdējā brīdī paguva uzspridzināt speciālu virziendarbības mīnu, nogalinot visu vācu karavīru grupu. Drīz pēc tam cita vācu sapieru grupa šajā vietā ielika spēcīgu trīs tonnu mīnu un uzspridzināja to, iznīcinot galvenos britu tuneļus un nogalinot četrus cilvēkus. Taču pazemē palika britu sagatvotā lielmīna, kas nebija eksplodējusi. 

Oto Fisleins tagad bija pārliecināts, ka briti gatavo kaut ko lielu, tomēr viņa priekšniecība neņēma nopietni vācu sapieru komandiera bažas. Vēl pēc pusgada - 1917.gada februāra vidū - vāciesi atklāja, ka briti rok pazemes ejas pie šāviņu sagrautajām Spanbrukmolenas dzirnavām. Tur viņi gatavojās ievietot savu vislielāko mīnu - 41 tonnu sprāgstvielas. Vācieši uzspridzināja trīs virziendarbības mīnas, kas radīja lielus bojājumus britu tuneļos. Šie panākumi iedrošināja Fisleinu. Viņš uzskatīja, ka vācu virziendarbības mīnas ir piespiedušas britu sapierus pārtraukt tuneļu rakšanu. Tacu viņš kļūdījās. Patiesībā briti ar sabiedrotajiem strādāja vaiga sviedros, lai viss būtu gatavs līdz trijiem rītā 7.jūnijā. Un viņiem tas izdevās. Fisleins pievērsa uzmanību citam frontes sektoram, ko briti dēvēja par "Hill 60" (Augstieni 60).Tur viņi bija ierīkojuši milzu mīnu vistālāk ziemeļos, netālu no tās atradās vēl vien lielmīna - "Caterpillar". Pazemi šajā frontes sektorā vagoja britu raktie tuneļi, piecu, deviņu, divdesmit un trīsdesmit metru dziļumā. Vairākās vietās atradās noklausīšanās posteņi mazāk nekā divu metru attālumā no vāciešu pazemes ejām. Maijā britus pamatīgi satrauca tas, ka vācieši bija nonākuši pavisam tuvu lielmīnai "Hill 60". Kādā brīdī vācu karavīri, paši nenojaušot, atradās tikai 60 cm attālumā no lielmīnas kameras, tomēr britu lādiņš palika nepamanīts. Vācu sapieru komandieris Oto Fišleins bija pārleicināts, ka nav nopietna uzbrukuma draudu. Apspriedē ar Vācijas armijas militāro pavēlniecību 1917.gada maijā, viņš pacilāti un lepni stāstīja: viņa sapieru darbība esot tik veiksmīga, ka uzbrukums ar mīnām pie Mesīnas vairs neesot iespējams. Vēlāk kļuva skaidrs, ka tā bijusi katastrofāla pārrēķināšanās.

Pēc apdullinoša sprādziena 1917.gada 7.jūnija agrā rītā "Daily Chronicle" korespondents Filips Gibss par savām acīm redzēto rakstīja: "Tas bija ļaunākais krāšņums, kādu jebkad esmu redzējis. No tumšās pakalnu virknes izšāvās milzīgas, košas sprādzienu liesmas. Uguns apagaismoti zemes un dūmu stabi saplūda kopā, kļūstot par krāsainu kalnu. Visa ainava izgaismojās liesmu krāsā. Mēs stāvējām, sastinguši šausmās un sajūsmā par briesmīgo uguni, bet zeme raustījās kā krampjos. Tā drebēja gluži kā dzīva radība..."

Daudzi nodomāja, ka sākusies zemestrīce. Vācu karavīri Lillē, 22 kilometru attālumā no notikumu epicentra, panikā izskrēja uz ielas. Un pat tālajā Šveicē seismogrāfs reģistrēja nelielu zemes vibrāciju. Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs esot dzirdējis mīnu sprādzienu savā oficiālajā rezidencē Londonā, Dauningstrītā Nr.10. Milzīgais sprādziens Beļģijā tika konstatēts pat Īrijas galvaspilsētā Dublinā. Štāba priekšniekam Timam Čārlzam Heringtonam  nebija lielu cerību par panākumiem, kad viņš sarunā ar britu laikrakstu frontes korespondentiem vakarā pirms uzbrukuma sacīja: "Kungi, mēs, iespējams, rīt neieiesim vēsturē, bet vismaz veiksim lielas izmaiņas ģeogrāfijā."

Sprādziens iznīcināja lielāko daļu vācu pozīciju augstienē un vienā rāvienā nogalināja ap 10 000 karavīru. Vācieši frontes priekšējās līnijās, kas pēc nāvējošā sprādziena palika dzīvi, bija šokēti. Daudzi centās bēgt uz aizmuguri vai pacēla rokas un padevās britiem. Pat kaujās rūdīti veterāni raudāja kā mazi bērni, satreikts un apdullis ne viens vien vīrs izmisumā stiepa rokas pretī britu karavīriem, lūdzot nenogalināt šajā nožēlojamajā stāvoklī.

Tūliņ pēc sprādziena sākās Lielbritānijas armijas un tās sabiedroto kājnieku uzbrukums. Karavīri juta uzvaras prieku un maksimāli izmantoja vāciešu apjukumu. Ierindnieks Džons Kerols (attēlā) no Austrālijas metās pāri saplosītajai zemes strēlei, tiklīdz bija uzsprāgušas lielmīnas, un nogalināja pirmos četrus vāciešus, kas gadījās viņam ceļā. Kerols organizēja ieņemto pretinieka pozīciju aizsardzību un tūliņ steidzās tālāk. Pa ceļam karavīrs palīdzēja kādam smagi ievainotam anglim, tad nogalināja vēl vienu vācu kājnieku, bet pēc tam viens pats uzbruka ienaidnieka ložmetēju ligzdai. Tur austrālietis nogalināja trīs vāciešus, ieguva ložmetēju, pavērsa to pret bēgošajiem vācu karavīriem un skaļi nokliedzoties: "Tas jums par Beļģijas izvarošanu, mērgļi!", sāka šaut uz viņiem bez žēlastības. Vēlāk tajā pašā dienā Džons Kerols intensīvā vācu armijas artilērijas ugunī izglāba divus biedrus, kurus bija apracis šāviņa sprādziena vilnis. Pēc kaujas Kerols saņēma augstāko britu apbalvojumu - Viktorijas krustu.

Briti iekaroja Mesīnas augstieni pāris stundās. Milzīgo mīnu izmantošana šajā kaujā Lielbritānijai ļāva gūt vienu no lielākajām uzvarām visā karā, kuru citādi raksturoja galvenokārt milzīgie zaudējumi un reti panākumu brīži. Kaujā piedalījās 216 000 Lielbritānijas un tās sabiedroto karavīru un 126 000 vāciešu. Britu kritušo skaits - ap 23 700, vāciešu - aptuveni 25 000. Tāda kritušo skaita attiecība bija samērā neparasta. Tranšeju karā uzbrucēji parasti cieš lielākus zaudējumus nekā labi nocietinājušies pozīciju aizstāvji. Kauja pie Mesīnas bija demoralizējoša pļauka sejā vāciešiem. Britu sekmīgais uzbrukums liecināja, ka ir iespējams meklēt izeju no strupceļa Rietumu frontē. Tomēr līdz Pirmā pasaules kara beigām vēl gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku. (attēlā - britu karavīri, kas stāv pie viena no milzīgā sprādziena izveidotajiem krāteriem 1917.gada 14.jūnijā)