Viduslaiku slimības un medicīna Baltijā7

15. gs. beigās izcēlās dīvaina slimība – angļu sviedri. Tā izplatījusies ātri, ar to slimoja trešdaļa Livonijas iedzīvotāju. Pēc F. Amelunga datiem 1530. – 1532. gadā no šīs slimības nomirusi trešdaļa Livonijas iedzīvotāju. Slimība bijusi tik briesmīga, ka 2-3 stundu laikā 90% saslimušo nomiruši.

Šī neizskaidrojamā slimība bijusi līdzīga gripai. Slimība parasti uzbrukusi pieaugušiem, spēcīgiem cilvēkiem, retāk – bērniem, sirmgalvjiem. Tās simptomi bijusi augsta temperatūra, vemšana, paātrināts un vājš pulss, halucinācijas, „sirdsbailes” un stipra svīšana ar izsitumiem. (Derums, 1978)

ĀRSTNIECĪBA

Biežo traumu dēļ cilvēki vērsās pie dziedniekiem, un to vairāk darīja lauksaimnieki un nabadzīgākie ļaudis, jo nevarēja atļauties sev ārstus. Dziednieki savā darbībā mantoja empīriski iegūtās zināšanas.

Lietuvā un Latvijā jau kopš seniem laikiem plaši izmantota dziedināšana ar dažādiem augiem.

I. Šurkus par tautas dziedniecības līdzekļiem saka, ka tajos bieži var atrast daudz racionāla. Piemēram, atropīnu saturošie augi, kurus tautas dziedniecībā lieto epilepsijas ārstēšanai, iedarbojas nomierinoši.

Mūks Teodorihs ieviesa Livonijā kristīgo ticību un līdz ar to likdams pamatus „baznīcas medicīnai”, kaut vai viņam nebija lielu zināšanu medicīnā. Taču viņš bija pietiekami attapīgs, viņam bija spēja neapjukt un ātri pieņemt lēmumus sarežģītos apstākļos. Arī hronists Indriķis šaubījies par viņa medicīniskajām zināšanām, rakstīdams ka tas „.. nav zinājis zāļu, augu iedarbību”. (Derums, 1978)

Tautas dziednieku darbība lielā mērā bija saistīta ar pirti kā tīrāko vietu. Tajās darbojušās „vecmātes” – palīdzētājas dzemdībās.

Pirtīs tika veikta asins laišana, „..asins piesūkšanās radziņus liek vīriešiem un sievietēm pie kašķa un niezoņa starp slimo vietu un muskuli-miesu.” (Magnuss, 1567) Autors pievienojis zīmējumu, kurā redzams slimnieks, kam uzlikti radziņi. Lielākoties ļaudis bijuši ar stipru miesas būvi, bet netika labi ārstēti.

ZINĀTNISKĀ MEDICĪNA

Parādījās kvalificēti mediķi, arī tādi kuri bija izglītojušies universitātēs, klīnikās un kolēģijās.

Ceļojošie ārsti daži bija labi sava aroda pratēji, bet daudzus varēja saukt par šarlatāniem. Ceļojošo ārstu reklāmu, konkurences spiesti, izmantoja brūču ārsti un reizēm pat bārddziņi. Nepazīdami infekcijas briesmas, viņi reizēm turpat uz vietas izvilka nazi un ķērās pie „operācijas”. (Derums, 1978)

Izglītotie ārsti viduslaikos mēģinājuši labvēlīgi ietekmēt sanitāros apstākļus, piemēram, sākts domāt par ielu aptīrīšanu un ūdens piegādi Rīgai.

Medicīnas doktori ārstēja vienīgi augstākās sabiedrības pārstāvjus. Vienkāršajai darba tautai medicīnas doktori nebija pieejami. Slimību gadījumos, ja līdzekļi atļāva, zemnieki uzmeklēja tuvāko tautas dziednieku vai arī nomira bez palīdzības.

Ar dzemdniecību nodarbojās pieredzējušas vecākās sievietes. Viņām uzlabojās apstākļi – tika piešķirti bezmaksas dzīvokļi un samaksa par veikto darbu.