Tas vairāk par manu jomu :)
Viduslaiku hronikas
_____________________________________________________
Vēsturiski notikumi pa gadiem hronoloģiskā secībā. Visvairāk izplatītais vēsturisko apcerējumu veids viduslaikos. Latvijā senako hroniku rašanās saistīta ar Vācu krustnesu iebrukumu Baltijā 13. gadsimtā.
Hronikas Latvijā:
1. Indriķa hronika
2. Atskaņu hronika
Indriķa hronika ir vecākais Latvijas teritorija tapusais rakstītais vēstures avots, kas vēsta par latviešu un igauņu tautu cīņām pret Vācu krustnešiem. Hronika sarakstīta laikā no 1225. līdz 1227. gadam viduslaiku latīņu valodā un sacerēta Bīskapa Alberta uzdevumā. Uz pergamenta uzrakstītais teksts tika nodots pāvesta sūtnim, kurš to nogādāja Romā. Tā kā Bīskaps Alberts vēlējas radīt labu iespaidu par savu darbību vietejo iedzīvotāju kristīšana, hronikā viņa veikums galvenokārt vērtēts pozitīvi. Hronikas autors bija priesteris Indriķis jeb Heinrihs, kas pats bija daudzu uzbrukumu aculiecinieks. Rakstot hroniku viņš izmantojis arī dokumentus, kuri glabājās bīskapa arhīvā, ka arī izjautajis savus laika biedrus- notikumu aculieciniekus. Pats autors hronikai nosaukumu nav devis. Ta velāk nosaukta par Indriķa hroniku tā rakstītāja vārdā.
Atskaņu hronika aptver notikumus laika posmā no 12 gadsimta beigam līdz 1290. gadam. Tas ir otrs nozīmīgakais vēstures avots par krustnešiem Baltijā. Hronika sarakstīta viduslaiku Vācu valodas dialektā- dzejas formā. Salīdzinājumā ar Indriķa hroniku Atskaņu hronikas doto ziņu ticamība ir daudz zemākatas saceretājs kura vardu mēs nezinām daudz ko izdomajis dažu notikumu apraksts neatbilst vēsturiskai patiesībai. Īpaši daudz leģendu ir hronikas pirmajā daļā. Par 13. gs. otrās puses notikumiem un sevišķi laiku no 1379. gda līdz 1290. gadam, kad autors pats bijis daudzu notikumu aculiecinieks, tad ziņas jau ir samēra plašas un ticamas. Hronikā ir minēti tikai trīs gadskaitļi, bet taja ir daudzi tēlaini kauju apraksti. Tas liela mēra izskaidrojams ar to ka šādas dzejā sarakstītas hronikas ordeņa pilī tika lasītas priekšā ēdienreizēs ordeņbrāļiem, lai vairotu viņu kaujas sparu.
