Pirmā daļa tika salīdzinoši labi novērtēta un tāpēc sagatavoju jums vēl trīs vēsturisku traģēdiju aculiecinieku stāstus.
Vēsturisku traģēdiju aculiecinieku stāsti par pieredzēto (2)6
363
0
Atentāts pret Franci Ferdinandu un viņa sievu Sofiju Hoteku.
Divi šāvieni uz ielas Sarajevā 1914. gada 28. jūnija rītā paņēma Austroungārijas troņmantinieka, Austrijas erchercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas Hotekas dzīvības. Šis atentāts izraisīja virkni notikumu, kļūstot par ieganstu Pirmā pasaules kara sākumam. Borijove Jevtičs, viens no serbu nacionālistu slepenās militārās organizācijas "Melnā roka" līderiem pastāstīja par atentātu rakstā avīzei "New York World".
"Mazs avīzes izgriezums, kuru slepena teroristu grupa no Zagrebas nosūtīja biedriem Belgradā, kļuva par dzirksteli, kas 1914. gadā aizdedzināja pasauli. Mazā papīra lapiņa lika krist impērijām un dzimt jaunām, brīvām nācijām. Es darbojos cīnītāju grupā "Melnā roka", kura šo lapiņu saņēma, un tolaik mani un manus biedrus uzskatīja par izmisīgiem kriminālnoziedziniekiem. Par mūsu galvām bija izsludināta atlīdzība. Šodien mūsu grupu uzlūko citādi - kā tālredzīgus patriotus. Ir labi zināms, ka mūsu slepenie plāni, kas piedzima tumšā kafejnīcā vecajā Serbijas galvaspilsētā, ir aizveduši līdz jaunas, neatkarīgas Dienvidslāvijas dibināšanai - līdz vienotai nācijai, kas atbrīvojusies no Austroungārijas kundzības.
Šis izgriezums bija ņemts no "Srbobran", horvātu avīzes ar nelielu tirāžu. Izgriezums stāstīja par īsu telegrammu no Vīnes. Tajā bija sacīts, ka Austrijas erchercogs Francis Ferdinands 28. jūnijā apciemos Bosnijas galvaspilsētu Sarajevu, lai vadītu armijas manevrus netālajos kalnos. Šie jaunumi kādu vakaru 1914. gada aprīļa beigās sasniedza mūsu tikšanās vietu kafejnīcā "Zeatna Moruana". Mēs sēdējām un lasījām zem plīvojošām gāzes lampiņām, sapulcējušies ap mazu galdiņu ļoti vienkāršā kafejnīcā. Mums nebija atsūtīti padomi vai priekšlikumi. Tikai divi cipari un seši burti: 28. jūnijs. Taču ar to pietika, lai mēs visi bez diskusijām būtu vienisprātis par to, kā rīkoties.
Kā gan Francis Ferdinands, kurš ne tikai pārstāvēja apspiedējus, bet arī pats bija augstprātīgs tirāns, uzdrošinājās ierasties Sarajevā šajā dienā? To nevarēja uzskatīt ne par ko citu kā vien apzinātu provokāciju. 28. jūnijs ir datums, kas dziļi ierakstīts visu serbu sirdīs. Tieši šajā dienā serbu karalisti pēc Kosovas kaujas 1389. gadā iekaroja turki. Tieši šajā datumā serbi Balkānu kara laikā atriebās turkiem par viņu veco uzvaru un tai sekojošajiem gadiem vergu važās.
Tā nebija īsta diena, lai jaunais apspiedējs Francis Ferdinands uzdrošinātos ierasties pašā Serbijas sirdī un demonstrētu militāro spēku, kas turēja mūs pakļautībā. Mēs pieņēmām lēmumu gandrīz nekavējoties. Nāvi tirānam! Pēc tam nonācām pie jautājuma, kā to paveikt. Lai būtu droši, ka viņš patiešām mirs, nāves sprieduma izpildei izraudzījāmies 22 cilvēkus. Sākumā gribējām vilkt lozes, bet Gavrilo Princips iebilda. Princips ieies vēsturē kā viens no mūsu valsts lielākajiem varoņiem. Kopš brīža kad nolēmām, ka Ferdinandam jāmirst, Princips aktīvi uzņēmās plānošanas vadību. Pēc viņa padoma šo uzdevumu uzticējām tiem grupas biedriem, kas dzīvoja Sarajevā vai netālajā apkaimē. Viņus vadīja pats Princips un Čabrunovičs. Uzausa liktenīgais rīts. Divas stundas pirms Franča Ferdinanda ierašanās Sarajevā visi 22 sazvērnieki bija ieņēmuši savas vietas - apbruņojušies un gatavi uzdevumam. Viņi ar 500 metru atstarpi bija izvietojušies gar ceļu, pa kuru erchercogam bija jābrauc no dzelzceļa stacijas uz rātsnamu.
Atstājuši staciju, Francis Ferdinands un viņa pavadoņi pabrauca garām pirmajam sazvērniekam, taču automobiļi brauca pārāk ātri, lai būtu iespējams veikt atentātu, un starp skatītājiem bija daudz serbu. Bumba būtu nogalinājusi daudz nevainīgo. Kad auto brauca garām Čabrinovičam, viņš izmeta savu bumbu. Tā trāpīja automobilim pa sāniem, taču Francis Ferdinands atslīga atpakaļ sēdeklī un izspruka sveikā cauri. Ievainojumus guva vairāki virsnieki, kas pavadīja automašīnu zirga mugurā. Automobiļi uzņēma ātrumu, un pārējie sazvērnieki nevarēja īstenot savus plānus. Pēc pieņemšanas rātsnamā austroungāru komandants lūdza Franci Ferdinandu atstāt pilsētu, kuru bija pārņēmuši nemieri. Erchercogu pierunāja nevilcināties un pa ātrāko ceļu dotie prom no pilsētas.
Ceļš uz manevru vietu bija veidots V formā: tas strauji pagriezās pie tilta pār Miljackas upi. Ferdinanda auto varēja braukt ātri, kamēr nonāca līdz pagriezienam, bet līkumā šoferis bija spiests samazināt ātrumu. Un tieši tur stāvēja Princips. Kad automobilis bija nonācis līdz viņam, Princips ceļa malā panāca uz priekšu, izvilka savu automātisko pistoli un divas reizes izšāva. Pirmais šāviens trāpīja erchercoga sievai Sofijai vēderā. Viņa bija gaidībās un nomira uz vietas. Otrā lode trāpīja erchercogam pavisam tuvu pie sirds. Vēršotie pie ievainotās sievas, viņš izgrūda vienu vienīgu vārdu: "Sofij!" Tad erchercoga galva noslīdēja atpakaļ, un viņš saļima. Viņs nomira gandrīz tūlīt.
Virsnieki sagrāba Principu. Tie sita viņam pa galvu ar zobenu plakano pusi. Virsnieki nogrūda Principu zemē, spēra, ar zobenu asmeniem skrāpēja viņam kaklu un gandrīz nogalināja viņu. Pēc tam Principu aizveda uz cietumu Sarajevā. Nākamajā dienā viņu aizveda uz armijas cietumu un tad sāka meklēt un apcietināt citus sazvērniekus, lai gan viņš apgalvoja, ka rīkojies uz savu roku. Viņu konfrontēja ar Čabrinoviču, kas uz Franča Ferdinanda auto bija metis bumbu. Princips noliedza, ka vispār šo cilvēku pazīst. Atveda arī citus, bet Princips noliedza pat visacīmredzamākos faktus.
Nākamājā dienā viņu iekala važās, un kāju važas viņš nēsāja līdz pat nāvei. Princips izteica nožēlu vienīgi par to, ka bija nogalinājis erchercoga sievu. Viņš bija mērķējis uz erchercogu. Austroungārijas varasiestādes Sarajevā apcietināja visus zināmos revolucionārus, un starp tiem, protams, biju arī es."
Borijove Jevtičs bija serbu nacionālistu slepenas militārās organizācijas "Melnā roka" dalībnieks, kurš tajā ieņēma augstu pozīciju. "Melnā roka" cīnījās par visu serbu apvienošanu vienā valstī, izmantojot jebkurus līdzekļus. Pēc atentāta Jevtiču apcietināja un ievietoja kamerā blakus Austroungārijas troņmantinieka slepkavam. Vēlāk Jevtiču atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ.
Atentāts pret Abrahamu Linkolnu.
1865. gada 14. aprīļa vakarā Vašingtonas politiskā elite bija sapulcējusies Forda teātrī. Pauzē ainu maiņas laikā atskanēja šāviens, un telpā izcēlās pamatīga panika. Savā ložā nošauts tika ASV prezidents Abrahams Linkolns. Pēc tam slepkava Džons Vilkss Būts bēga pāri skatuvei. Pīters Doils (attēlā) no savas sēdvietas teātra balkonā redzēja slepkavību un vēlāk par to pastāstīja savam draugam - dzejniekam Voltam Vitmenam, kurš Doila stāstu pārstāstīja pieškirot tam papildus dramatismu.
"Iestājās pauze, tāds kā klusums. Un šajā mirklī notika Abrahama Linkolna slepkavība. Lai cik liela šī traģēdija būtu ar visām sekām, notikuma atbalsīm un ietekmi daudzus gadsimtus tālā nākotnē - ietekmi uz politiku, mākslu un Jauno pasauli -, pati slepkavība notika tik klusi un vienkārši, it kā tas būtu kaut kas ļoti ikdienišķs. Gluži kā pārplīst pumpurs vai izplaukst zieds.
Vispārējā dūkoņā un murmināšanā, kas sekoja pauzei uz skatuves, kamēr tur pārvietojās dekorācijas, atskanēja apslāpēts pistoles šāviena dārds, kuru šajā mirklī neuztvēra pat simtā daļa skatītāju. Tomēr iestājās pilnīgs klusums. Šķita, ka apkārt izplatās viegla izbrīnas trīsas. Un tad augšā pie ornamentiem dekorētās un karogiem izgreznotās prezidenta ložas piepeši pacēlās kāds stāvs.
Kāds vīrietis uzvilkās augšā ar kājām un rokām. Kādu mirkli viņš stāvēja uz margu malas, tad nolēca uz skatuves, paklupa, ar zābaka papēdi ieķērās drapērijās (Amerikas karogā), nokrita uz viena ceļa, ātri saņēmās un piecēlās, it kā nekas nebūtu noticis.
Šī figūra - slepkava Būts, ģērbies melnās drānās, kailu galvu, spoži melniem matiem un acīm, kas zibeņoja kā trakam zvēram un tomēr pauda savādu mieru, - rokā paceltu turēja lielu nazi. Viņš aizgāja līdz rampas ugunīm skatuves malā un pilnā augumā pagriezās pret publiku. Viņš parādīja savu cildeni skaisto seju, kurā spīdēja izmisuma vai varbūt vājprāta pilnas ērgļa acis, un mierīgā, stingrā balsī sacīja: "Tā lai notiek ar tirāniem". Tad viņš nedz lēnām, nedz īpaši ātri aizgāja pāri skatuvei un nozuda.
Mirklis stindzinoša klusuma. Šaubas. Kliedziens: "Slepkavība!" Linkolna kundze izliecas no ložas pelnu pelēkiem vaigiem un lūpām. Nespēj aizturēt asaras. Viņa norāda uz bēgošo stāvu. "Viņš nogalināja prezidentu!" Mirkli savāds, šaubu pilns saspringums. Tad uzplūdi! Šausmu, skaņu, nedrošības sajaukums, un kaut kur aiz teātra dzird zirgu pakavu skaņu, kas ātri aizklaudz tālumā. Ļaudis metas uz priekšu pār solu rindām un margām un tās apgāž - šīs skaņas tikai pastiprina situācijas nerealitāti. Visur valda neaptverams apjukums un bailes. Sievietes ģībst. Vājāki cilvēki nokrīt, viņus samīda, un daudzi kliedz aiz sāpēm. Skatuve ir līdz malām pārpildīta ar milzīgu apjukušu cilvēku pūli, it kā tas piedalītos ļaunā karnevālā. Visi skatītāji grūstīdamies cenšas nokļūt turp - vismaz spēcīgākie vīrieši.
Aktieriem joprojām ir mugurā kostīmi un uz sejas smiņķis, bet aiz rūža slēpjas nāves bailes. Daži trīc, citi izplūst asarās. Kliedzieni un saucieni - mulsas sarunas. Diviem vai trim izdodas aiznest uz prezidenta ložu mazliet ūdens, citi mēģina uzrāpties tur augšā.
Pa vidu šai ainai kopā ar daudziem citiem, kurus pievilkusi notikuma vieta, piepeši parādās prezidenta gvarde. Viņi te ielaužas - kopā ar diviem simtiem -, ieņem ēku, iebrūkot visos stāvos, it īpaši augšējos. Viņi vai liesmo aiz dusmām un gandrīz metas virsū nevainīgajiem skatītājiem ar saviem piemontētajiem durkļiem, musketēm un pistolēm. Viņi kliedz: "Ārā! Ārā, jūs..." Tā izskatījās šī mežonīgā izrāde, vai drīzāk tā es cenšos atveidot to, kas tovakar notika teātrī. Ārpusē gaisotne bija satriekta un neprātīga. Ļaužu bariņi - niknuma pārņemti un gatavi darīt jebko, lai tikai ļautu savām dusmām vaļu, - vairākas reizes gandrīz noslepkavoja nevainīgos.
Kāds notikums bija īpaši dramatisks. Satracinātais ļaužu pūlis metās virsū pavisam nejauši izvēlētam vīram - vai nu tāpēc, ka viņš bija kaut ko pateicis, vai arī pavisam bez kāda iemesla - un grasījās pakārt viņu pie tuvākā laternas staba, kad viņu izglāba daži drošsirdīgi policisti. Viņi sapulcējās ap šo vīru un tad lēnām un lielās briesmās izcīnīja sev ceļu līdz policijas iecirknim. Tā bija tipiska vispārējā noskaņojuma izpausme. Ļaužu pūlis viļnojās šurpu turpu gluži kā paisums - nakts, kliedzieni, bālās sejas. Daudzi izbiedēti cilvēki centās tikt no turienes projām.
Uzbrukumu piedzīvojušais vīrs, vēl gluži neticis vaļā no nāves nagiem, bija bāls kā līķis. Tomēr klusā, apņēmīgā policistu grupiņa, kam nebija citu ieroču kā vien mazie steki, spēcīgi un apņēmīgi spiedās cauri kūsājošajam ļaužu pūlim. Tā bija ļoti raksturīga pēcspēle neaptveramajai tragēdijai, kas norisinājusies līdz ar šo slepkavību. Policisti kopā ar vīrieti nokļuva līdz iecirknim, kur tie paturēja viņu pa nakti un izlaida nākamajā rītā. Un pa vidu šim naksnīgajam elles haosam, niknajiem karavīriem, skatītājiem un ļaužu pūlim - skatuvei un visiem tās aktieriem, krāsu traukiem, spīguļiem un gāzes gaismekņiem - no dzīslām aiztek dzīvības spēks, labākais un cēlākais šajā valstī, un nāve lēnām sāk veidot mazus burbulīšus uz lūpām.
Tādi bija apstakļi prezidenta Linkolna nāves brīdī. Tik piepeši, slepkavīgi un nežēlīgi viņu aizrāva no mums. Taču viņa nāve bija bez sāpēm."
Reklāma
Cilvēku upurēšana acteku dieviem.
Kad priesteris un misionārs Hosē de Akosta ieradās Dienvidamerikā, Spānija un Portugāle vēl nebija iekarojušas indiāņu apdzīvotos apvidus. Savos ceļojumos pa nesen atklāto pasaules daļu viņam gadījās nonākt arī kādā acteku pilsētā, kur notika gatavošanās cilvēku upurēšanai.
"Patiesi, meksikāņi saviem elku dieviem neupurēja citus kā vien gūstekņus, un viņu parasto karu vienīgais mērķis bija sagādāt gūstekņus upurēšanai. Tāpēc kaujās viņi pielika visas pūles, lai ienadiniekus saņemtu dzīvus. Un viņi centās nenogalināt nevienu, jo tā gaidāmajai upurēšanai atņemtu daļu krāšņuma. Upurēšana notika tā, ka vini tos cilvēkus, kurus grasījās upurēt, savāca vienkopus iekšpus mūra, kas taisīts no cilvēku galvaskausiem. Pēc tam mūra pakājē viņi veica īpašu ceremoniju un ap to nostādīja sardzē daudzus vīrus. Pēc tam priekšā iznāca priesteris, tērpies īsā tunikā, kurai apakšmala viscaur apšūta ar bārkstīm. Viņš nāca lejup no augšējā tempļa un nesa elka dievu, kas bija taisīts no no kviešu un kukurūzas miltiem, kuri sajaukti ar medu. Acu vietā bija zaļas stikla pērlītes, un par zobiem kalpoja kukurūzas graudi. Viņš nosteidzās lejup pa tempļa kāpnēm tik ātri, cik tik varēja, un uzkāpa uz liela akmens, kas bija nolikts uz paaugstinājuma lauka vidū. Šo akmeni dēvē par "Quauxicalli", kas nozīmē "Ērgļa akmens". Uz šī akmens viņš uzkāpa, izmantojot nelielas kāpnes, pēc tam viņš nokāpa lejup pa dažiem pakāpieniem otrā pusē, visu laiku dieva elku neizlaižot no rokām. Tagad viņš uzkāpa uz mūra, kas apvija upurējamos, parādīja katram no viņiem elka dievu un teica: "Tas ir tavs Dievs." Pēc tam, kad bija pabeidzis šo rādīšanu, viņš nokāpa lejā, un visi tie, kuriem bija jāmirst, procesijā devās uz upurēšanas vietu. Tur stāvēja priesteri, kas jau bija sagatvojušies upurēšanai.
Parastais veids, kā notika upurēšana, bija šāds: upurim uzšķērda vēderu un, vēl dzīvam esot, izrāva sirdi. Pēc tam upuri nogrūda lejup pa stāvajām tempļa kāpnēm, kas bija notašķītas asinīm un ļoti slidenas. Lai viss noritētu pēc iespējas raitāk, upurētāju godam bija izvēlēti seši vīri. Viņi stāvēja augšā, upurēšanas laukumā. Četri turēja upurējamā rokas un kājas, piektais turēja galvu un sestais uzšķērda vēderu un izrāva upurim sirdi. Iezemieši viņus dēvēja par "Chachalmua", kas mūsu valodā aptuveni nozīmē "priesteri, kuri dara svētas lietas". Būt par upurēšanas priesteri bija liels gods, to turēja augstā vērtē. Šo amatu izmantoja no paaudzes paaudzē. Priesteris, kura uzdevums bija nogalināt, un tas bija sestais no viņiem, tika godināts un cienīts kā augstākais priesteris un bīskaps. Viņa vārds mainījās atkarībā no laika un upurēšanas veida. Viņu parašas, kas saistītas ar upurēšanu, arī bija atkarīgas no laika. Viņu visaugstākā priestera vārds bija Papa un Topilcins. Viņš bija tērpies platā, sarkanā mētelī ar bārkstainu apakšmalu, galvā viņam bija kronis, kas darināts no krāšņām spalvām: zaļām, baltām un dzeltenām, un viņa ausīs karājās zelta rotas, kurās bija iestrādāti zaļi akmeņi. Zem apakšlūpas bārdā vīdēja neliels debeszils akmens. Šis priesteris ieradās ar mirdzoši melni krāsotu seju un rokām. Pārējo piecu priesteru mati bija stipri sacirtoti un sasieti ar ādas siksniņām tā, ka tie stāvēja pašā galvvidū.
Uz pieres viņi nēsāja nelielus papīra rullīšus, kas nokrāsoti dažādās krāsās, un priesteru apmetņi bija balti ar melnām maliņām. Šadā izskatā viņi simbolizēja pašu velnu, lai tādējādi iedzītu bailes cilvēkos, kas bija sanākuši noskatīties baiso izrādi. Augstākais priesteris turēja nazi. Tas bija liels un ass krama nazis. Kāds cits priesteris nesa kārklu vītni, kas savīta čūskas veidolā. Visi seši nostājās uz piramīdas formas tempļa celtnes, kuru es jau iepriekš minēju, tieši pie viņu elka dieva kapelas durvīm. Upurakmens bija veidots tā, ka tad, kad cilvēku, kuru grasījās upurēt, atmuguriski noguldīja uz akmens, viņa ķermenis izliecās uz augšu un atpakaļ tā, ka atlika vien ļaut nazim krist pret viņa vēderu, un ķermenis viegli atvērās vidū pušu.
Kad upurēšanās priesteri bija nostājušies, cilvēkus, kuri sagūstīti karā un kurus tagad bija paredzēts upurēt lielajos svētkos, sadzina uz priekšu. Viņus veda kailu vīru sardze. Garā virtenē viņus dzina pa kāpnēm līdz tai vietai, kur viņus gaidīja priesteri. Kad pienāca nākamā upurējamā cilvēka kārta, seši priesteri viņu satvēra, pa vienam aiz katras kājas un pa vienam aiz katras rokas, un atmuguriski uzvilka uz izliektā upurakmens, kur piektais priesteris aplika viņam ap kaklu kārklu virkni, un augstākais priesteris ar nazi uzšķērda viņam vēderu. ar pārsteidzošu veiklību un prasmi viņš ar kailām rokām izrāva upurim sirdi. Tad viņš kupošo sirdi pacēla pret sauli, tādējādi ziedojot tai sirds siltumu un tvaikus. Pēc tam priesteris pagriezās pret elka dievu un nosvieda sirdi tam priekšā. Pēc tam viņi upura ķermeni novēla no akmens un ļāva tam noripot lejup pa tempļa pakāpieniem. Akmens bija novietots tik tuvu kāpnēm, ka attālums starp to un pirmo pakāpienu bija mazāks par divām pēdām, tapēc viņi varēja ar kāju nogrūst ķermeņus no virsotnes un likt tiem noripot vēl zemāk. Šādā veidā viņi citu pēc cita upurēja visus izraudzītos upurus.
Pēc tam, kad visi upuri bija nogalināti un viņu ķermeņi noripojuši lejā, nāca viņu kungi un tie, kuri bija viņus kaujā sagūstījuši, lai viņus savāktu un aiznestu prom. Pēc tam, kad upurus bija sadalījuši savā starpā, viņi viņus apēda un tādējādi svinēja savus svētkus. Šādā veidā elku dieviem vienmēr upurēja kādus 40 vai 50 cilvēkus, jo šī tauta bija ļoti veikla uz gūstekņu saņemšanu. Apkārtējās tautas rīkojās tāpat un, kas attiecas uz dievu pielūgšanu, savās paražās un ieradumos līdzinājās meksikāņiem."
Hosē de Akosta piedzima Spānijā 1539. gadā. 13 gadu vecumā jaunekli aizsūtīja uz jezuītu klostera skolu. 1569. gadā viņš devās uz Limu, Peru, pasniegt teoloģiju. Vairāk nekā 15 gadus Hosē de Akosta Peru izvērsa aktīvu misionāra darbu, pildīja provinciāļa - jezuītu ordeņa provinces vadītāja amata pienākumus un apceļoja šo apvidu. Pēc Spānijas karaļa aicinājuma viņš kādu laiku pavadīja Meksikā un nolēma vairāk izzināt šo zemi. Kad Hosē de Akosta atgriezās Eiropā, viņš uzlika uz papīra Latīņamerikā redzēto.
Tev patiks šie raksti
