1.Stounhendža ir neolīta un bronzas laikmeta piemineklis, kas atrodas Lielbritānijā tuvu Eimsberijai, kas atrodas Anglijas Viltšīras grāfistē, ap 13 km attālumā uz ziemeļiem no Salsberijas. Stounhendža ir veidota no rinķa veidā izvietotiem milzīgiem akmeņiem, un ir viena no aizvēsturiskajām vietām pasaulē. Arheologi domā ka, šie stāvošie akmeņi tika uzcelti starp 2500. un 2000. gadu p.m.ē., kaut gan apkārtējais zemes valnis un grāvis ir veidoti ap 3100. gadu p.m.ē. Stounhendža, pēc zinātnieku un astronomu domām, ir veidots kā senais Mēness un Saules kalendārs. Šo akmeņu izvietojums pieļauj, ka noteiktā laikā, Saule spīd caur noteiktiem akmeņiem. Stounhendža ir 4000 gadu veca.
2.Lielais kinas mūris ir pasaulē lielākais arhitektūras piemineklis. Tas atrodas Ķīnas ziemeļu daļā un stiepjas 6350 km garumā. Tā ir visgarākā šāda veida būve pasaulē. Taisnā līnijā tas ir aptuveni 2700 km garš, taču tā faktiskais garums, ieskaitot divdaļīgās, trīsdaļīgās un pat četrdaļīgās sekcijas un apvedceļus pa kalnu pārejām, ir vismaz divreiz lielāks. Tā augstums vietām sasniedz 9 m , biezums - 4,5 līdz 6 m. Ir saglabājušies aptuveni 20 000 mūra torņu un 10 000 sargtorņu, jeb signāltorņu, no kuriem ar signālugunīm ziņoja par ienaidnieka uzbrukumu.Šājā būvniecibas darbā kas ilga vairākus gadus simtu mira daudzi cilvēki un to līķi esot iebūvēti mūrī.
3.Baibilonas gaisa dārzi kā stāsta leģenda, valdniekam Nebukadnecaram II bijusi daiļa sieva — Amitija, ko valdnieks pārvedis no Persijas. Diemžēl Nebukadnecars II lielāko daļu laika pavadījis tālu projām karagājienos, bet daiļā Amitija skumusi mājās viena un, pieradusi pie savas dzimtenes zaļajām kalnu nogāzēm, Babilonas karstajā līdzenumā ilgojās pēc kalniem, mežu ēnas un vēsuma. Vēlēdamies remdēt savas sievas ilgas, Nebukadnecars nolēma uzdāvināt viņai veselu oāzi.
Šie aptuveni 1000 m2 lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm un zinātnieki secinājuši, ka vispirms izbūvētas pazemes velves, uz kurām balstījušās terases, tālāk tās balstījās uz varenām, augstām kolonnām un katra nākamā terase pacēlās apmēram piecus metrus augstāk par iepriekšējo. Terases tika izklātas ar 5,45 m garām un 1,35 m platām sijām, tām pārklāja pāri ar asfaltu pārlietas niedres, bet virsū lika apdedzinātu ķieģeļu kārtu, spraugas aizlejot ar ģipsi. Pāri visam vēl pārklāja svina loksnes, lai ūdens cauri augsnei neizsūktos dārza apakšējos stāvos un tikai tad visai šai sarežģītajai konstrukcijai uzbēra virsū tik biezu auglīgas zemes kārtu, ka te varēja augt paši lielākie koki.
Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un nogādāja to līdz augšējai terasei, no kurienes ūdens pa mākslīgajiem kanāliem plūda lejup un apūdeņoja stādījumus visās terasēs, lai tie Mezopotāmijas karstumā, kas nereti sasniedza 50 °C, neizkalstu.
.
