1943. gada vasarā Hitlers savām taku divīzijām pavēl aplenkt Sarkanās armijas spēkus, kas izveidojuši dziļu ķīli vācu pozīcijās pie Kurskas pilsētas. Taču Staļins par ienaidnieka plāniem ir informēts un sagatavojies cīņai. Kauja sasniedz kulmināciju, kad uz dienvidiem no pilsētas tajā iesaistās tūkstošiem tanku.
Par rakstiem VAR BALSOT ARĪ NEREĢISTRĒTI LIETOTĀJI.
Padomju armijas karavīrs Pāvels Krilovs paver acis un pusmiegā cenšas saskatīt cilvēku kas viņu modina. Pēc vairāk nekā nedēļu ilgām un smagām cīņām ar vācu spēkiem šājā Austrumu frontes posmā 20 gadu vecais Pāvels Krilovs ir ļoti noguris un modināšana pirms rītausmas 1943. gada 12. jūlijā sola vēl vienu kaujas dienu. Līdz pēdējais stundiņais P. Krilovs atcerēsies šo dienu kā briesmīgāko savā mūžā. Drīz pasaules vēsturē lielākajai kaujai lemts pārvērst zeltainos labības laukus par asiņainu elli.
Plānā zibenskara paņēmieni
1943.gada 4. jūlijā Vērmahta pavēlniecība Austrumu frontē saviem spēkiem lika uzsākt plašu ofensīvu virzienā uz Kurskas pilsētu. Tai vajadzēja nodrošināt vāciešu uzvaru šajā frontes sektorā.E. fon Manšteins izplānoja operācuju "Citadele", kuras gaitā vācu spēkiem vajadzēja aplenkt Sarkano armiju placdarmā pie Kurskas. Labākajā zibenskara stilā viņi cerēja pārspēt pretinieka karaspēku, veicot ātru negaidītu uzbrukumu no divām pusēm saņemot Sarkanās armijas karaspēku spīlēs. Taču frontes otrā pusē pateicoties slepeni iesūtītiem spiegiem Sarkanās armijas virspavēlniecība jau vairākus mēnešus rūpīgi gatavojās šai kaujai. Un jau bija izlēmuši par to ka nogurdinās pretinieku un tad dos spēcīgu pretriecienu.
1943. gada 4. jūlija vakarā vācu spēki sāka īstenot operāciju "Citadele". Ģenerālleitnanta Valtera Modela un ģenerālpulkveža Hermana Hota vadībā no ziemeļiem un no dienvidiem Vērmahta tanku divizijas 5. jūlijā pārrāva Sarkanās armijas aizsardzības līnijas. Aizlāpīt vācu pārrāvumu pie Prohorovkas ciema nosūtīja ģenerālleitnanta P. Rotmistrova komandēto 5. gvardes tanku armiju ar vairāk nekā 800 karamašīnām.
Niknas kaujas turpinājušās nedēļu, bet 1943. gada 12. jūlijā īsi pirms rītausmas frontē valda klusums.Romistrova rīcībā ir ap 790 karamašīnu, no kuram aptuveni divas trešdaļas ir Sarkanās armijas lepnums "T-34" un vēl kādi 40-50 pašgājējlielgabali. Viņiem būs jāstājas pretim trim vācu Waffen-SS tanku divīzijām no ģenerāļa Paula Hausera komandētā 2. SS tanku korpusa aptuveni 420 kaujas mašīnām. Pašlaik vienīgias P. Rotmistrova mierinājums ir tas , ka vācu tanki dodas tieši iekšā Sarkanās armijas artilērijas šāviņu vētrā. Saskaņā ar plānu Padomju apšaude beidzas plkst. 6:30 un Romistrovs pavēl sākt uzbrukumu. "Staļ! Staļ! Staļ!" viņš dod kodēto pavēli uzbrukumam, un Sarkanās armijas tanki dodas uz priekšu. Tie uzņem ātrumu, traucoties pretim ienaidniekam.
Septiņos vāciešu komandieris Ribntrops stāvu uz sava Panzer IV tornī un mēģina pārlūkot kaujas lauku binoklī. Viņam priekšā kāpj zilu dūmu mākonis. Tas nozīmē to ka tuvojas Sarkanās armijas tanki.Pēc brīža viņš palūkojas binoklī un gandrīz zaudē valodu... Viņš priekšā ierauga priekšā vispirms 15 tad 30, tad jau 50 armijas tankus . Galu galā to ir tik daudz ka ne saskaitīt.
Padomju karaspēka 5. gvardes tanku armijas komandieris Pāvels Rotmisrtovs saspingti vēro savus metāla kaujas ziloņus, kuri lielā ātrumā iedriecas ienaidnieka tanku rindās. Tik nelielā attālumā šāviņi caurubj prietinieka bruņās kā nazis šķeļ pakusušu sviestu. Tikmēr vāciešiem sāk beigties munīcija... Padomju tanki joprojām plūst aumaļām tā ka nevar saskaitīt. Nākamajā dienā pēc kārtīga negaisa atkal sākas kauja taču tagad kaujas lauks ir kā dubļu jūra un vāciešu tankiem tas sagādā milzīgas grūtības. Vācieši turpina uzbrukt, bet, kad padomju "Staļina ērģeles" sāk šaut raķetes, vēcieši metas bēgt.
Sarkanajai armijai bija nodarīti lieli zaudējumi, taču tie jau bija ierēķināti uzvaras ziņā. Lai gan PSRS kaujā zaudēja 5x vairāk karavīru kā vācieši, 6x vairāk tanku un gandrīz 3x vairāk lidmašīnu, Kurskas kaujā tā sevi uzskatīja par ieguvēju.
PAR RAKSTU VAR BALSOT ARĪ NEREĢISTRĒTI LIETOTĀJI.
krievi gandrīz visās savās kaujās cieta vairākas reizes lielākus zaudējumus nekā viņa pretinieks,
viņiem būtu 9 maijs jāsvin kā zaudēšanas diena, nevis uzvara, nesaprotu kapēc viņi sevi uzskata par uzvarētājiem, jo viņi ir nožēlojami zaudētāji, un nekas nav mainījies pat līdz mūsdienām
raksti par tanku kauju un pat nav kārtīgi aprakstīts, kas par tankiem piedalījās...
es nesaprotu - tiešām tik patīkami pārkopēt un ielikt citā vietnē rakstu kā savu? i mean cmoon.. otrais raksts jau no Tevis ko esi copy-paste paņēmis no Ilustrētās vēstures. GJ 
kaut kā aizdomīgi līdzīgs raksts 2015. gada apŗīļa ilustrētās pasaules "Vēstures" numura rakstam "Vēsturē lielākā tanku cīņā KAUJA PIE KURSKAS"...
http://www.ilustretavesture.lv/content/ilustreta-pasaules-vesture-aprilis-2015
Retorisks jautājums par pēdējo teikumu: Kur gan krievi sevi neuzskata par uzvarētājiem/ieguvējiem?
Raksts labs, bija interesanti lasīt
2. bildē attēloti King Tiger jeb Tiger II tanki, kuri nemaz nepiedalījās Kurskas kaujā, pirmās kaujas viņiem bija Normandijā 1944. gadā 
Jauc ar Maus tipa tankiem. Elefant piedalījās Kurskas kaujā un parādīja visus mīnusus, kas tam varēja būt.
