Skan neticami, bet tolaik viss bija iespējams.
Vēsture: PSRS iemaina savus karakuģus pret limonādi8
Kendals par to bija sapņojis jau gadiem, bet tikai 1959.gada vasarā viņa sapnis beidzot solījās piepildīties. Kendals tolaik bija atbildīgs par kompānijas Pepsi starptautiskajiem darījumiem. Viņš satikās ar tā laika ASV viceprezidentu Ričardu Niksonu un lūdza viņa palīdzību, lai varētu noslēgt darījumu ar Hruščovu un tirgot Pepsi arī PSRS. Vēl jo kārdinošāku to padarīja fakts, ka Pepsi lielākais konkurents Coca-Cola šo teritoriju vēl nebija iekarojis.
Starp Hruščovu un Niksonu norisinājās sarunas, lai noformētu darījumu. Labākā Pepsi reklāmā Padomju Savienībā bija attēls, kurā redzams Hruščova, dzerot Pepsi. Prese vai juka prātā un publicēja ziņas ar tādiem virsrakstiem kā: ‘’Hruščovs vēlas būt sociāls’’, kas ļoti līdzinājās tā laika Pepsi sauklim ASV ‘’Esi sociāls, nobaudi Pepsi!’’
1972.gadā Pepsi kļuva par pirmo kapitālistisko brendu, kas tika ražots Padomju Savienībā. Pepsi kompānija uz PSRS sūtīja koncentrātu, kurš PSRS rūpnīcās tika sajaukts ar ūdeni, iepildīts pudelēs un izplatīts pa visu valsti.
Lielākā problēma bija maksāšanas veids. Krievijas rublis nedrīkstēja kalpot kā maksāšanas līdzeklis, jo Kremlis to aizliedza. Tadējādi radās doma – kāpēc gan neiemainīt Pepsi pret šņabi? Šāds barteris patiešām stājās spēkā, nosakot, ka par katru Pepsi koncentrāta litru PSRS pretī dod vienu litru Stolicnaya.
Sākotnēji tika domāts, ka pirmā Pepsi ražotne atradīsies Sočos, bet dzeramā ūdens resursu apkārtnē dēļ tika nolemts ražotni būvēt Novorosiskā. Kad ražotni atvēra, cilvēki Novorosisku sāka apmeklēt divu iemeslu dēļ – atpūsties pie Melnās jūras un nogaršot Pepsi.
1982.gada beigās tika uzbūvētas vēl septiņas Pepsi ražotnes – Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Taškentā, Tallina, Alma-Atā un Sukhumi.
Laika posmā starp 1973.un 1981.gadu uz ASV tika eksportēti 1,9 miljoni dekalitru Stolicnaya, kuru vērtība lēšama aptuveni 25 miljonu dolāru vērtībā. Tai pat laikā tika saražoti 32,3 miljoni dekalitru Pepsi, tādējādi nopelnot Kremlim 303,3 miljonus rubļu.
Barteris ar PSRS ļāva nopelnīt arī pašam Pepsi – viņi ASV pārdeva Stolicnaya, no tā gūstot peļņu.
Pepsi Padomju Savienībā maksāja divas reizes dārgāk nekā vietējā ražojuma limonādes.
Pēc PSRS iebrukuma Afganistānā 1979.gadā šņabja pārdošanas apjomi ASV ievērojami kritās, tāpēc Pepsi sāka meklēt citus veidus, kā turpināt barteri ar PSRS. Un viņi atrada risinājumu – PSRS karakuģi.
1989.gada maijā Pepsi īpašumā nonāca 17 zemūdenes (katra 150 000 dolāru vērtībā), kreiseris, karakuģis un iznīcinātājs, kuri vēlāk tika pārdoti metāllūžņos. Pepsi arī ieguva jaunos Padomju naftas tankkuģus, kuri vēlāk tika iznomāti vai pārdoti norvēģiem. Kendals pēc šī visa ASV Nacionālās Drošības Padomniekam Brentam Skovkroftam teica: ‘’Mēs atbruņojam Padomju Savienību ātrāk nekā to darāt jūs.’’
Gadu vēlāk Pepsi parakstīja vēsturisku 3 miljardu dolāru vērtu darījumu ar Kremli, kura rezultātā 10 PSRS tankeri un kravas kuģi tika iemainīti pret vairāk nekā 300 miljonu dolāru vērtu Pepsi koncentrātu.
Lai gan Kendals cerēja, ka Pepsi turpinās paplašināties Padomju Savienībā, viņa plānus izjauca PSRS sabrukums. Pepsi nekad tā arī nepieprasīja savus kuģus, jo tie atradās Ukrainā, un ukraiņi paši sāka pieprasīt kaut ko sev apmaiņā pret kuģiem. Pepsi nu nācās vest sarunas ar 25 dažādām neatkarīgām valstīm, nevis Padomju Savienību kā vienotu veselumu. Turklāt tajā pašā laikā arī viņu konkurents Coca-Cola bija iegājis bijušās PSRS tirgū.
Arī mūsdienās Pepsi ir diezgan pieprasīts produkts bijušās Padomju Savienības teritorijā, jo cilvēki to atceras ar nostalģiju. Kāda Padomju laika neatvērta Pepsi pudele tika pārdota par 110 dolāriem, tādējādi parādot to, ka nostalģijai tiešām liels spēks.