Venēcijas stūrītis Vecrīgā1

Vecpilsēta ir kāda vieta, kas arhitektūras ziņā līdzinās Venēcijai - šī vieta meklējama Pils un Jēkaba ielas stūrī, kur atrodas mākslas muzejs "Rīgas birža". Kādreiz ši ēka tika būvēta kā īsts Biržas nams - iespaidiīgajā apjomā un stilistkā tas mērojas ar Renesanses laika Vēnēcijas pilīm. Šai ēkai 19. gadsmita otrajā pusē vajadzēja kļūt par Rīgas bagātībām un pārticības simbolu. Neilgi pēc tam Jēkaba ielā tika uzclta bēl viena Itālijas arhitektūras iedvesmota ēka - bruņnciecības nams, kurā atrodas Saeima.

Zem sveša jumta.

Biržas namu pie tagadējā Doma laukuma sāka būvēt 1851.gadā. Pirmā Birža Rīgā bija darbojusies jau kopš 18.gadsmita, taču tai nebija pašai savas ēkas, tādēļ pārmaiņus tā mitinājās gan Rātsnamā, gan Melngalvju namā. Laika gaitā Briža pilsētas dzīvē ieguva arvien lielāku nozīmi, sākot konkurēt ar LIelo ģildi. Biržas komiteja aizstāvēja eksportētāju intereses un tādejādi kļuva par ko līdzīgu ārējas tirdzniecības ministrijai. Taču telpas šādai svarīgai organizācijai bija pārāk mazas un šauras, turklāt atradās sveša jumta paspārnē. Tad nu arī tika lemts būvēt pašiem savu namu.

Sarkano lentīšu tradīcijas.

1851.gadā Biržas komiteja iegādājās zemesgabalu kvartālā starp tagadējām Pils un Jēkaba ielām (toreiz sauca par Lielo Pils ielu un Lielo Jēkaba ielu). Tur atradās sešas vidusslaiku koka ēkas, kas visas tika nojauktas. Kā jau pienākas, tika izsludināts konkurss par labāko projektu. Arhitektiem izvirzītais uzdevumus gan nebija viegls - vērienīgo būvi vajadzēja izvietot visai nelielajā zemesgabalā. Ar šo uzdevumu vislabāk tika galā Pēterburgas mākslas akadēmijas profesors Haralds Jūliuss fon Bose, kurš, starp citu, ir dzimis Rīgā. Ēkas pamatakmens tika ielikts 1852. gada jūnijā, bet svinīgā atklāšana norisinājās 1856. gada maijā - cara Aleksandra II vizītes laikā. Tas ļauj domāt, ka jau tolaik amatpersonas bija dažādos zīmīgos datumos iecienījušas pārgriezt sarkanās lentītes, atklājot jaunus projektus.

Marmors un zeltījumi

Ernests Plātess Rīgas ceļvedī, kas tika izdots 1901.gadā par godu pilsētas 700 jubilejai, Biržas interjēru raksturoja šādi:

"Apakšstāvā ir izvietota liela biržas zāle un biržas komitejas kantoris, bet augšstāvā - apspriežu istaba, liela balles zāle, balkona istaba un ēdamistaba, kas izcilas ne tikai arhitektoniskā, bet arī iekārtojuma ziņā..."

Ārzemniekus esot pārsteigusi greznā Biržas zāle, kas bija veidota marmorā un zeltījumos. Stāstiem par grezno interjēru gan mums jāuzticas tā laiku autoru vērojumiem, jo nav izdota neviena atklātne, kurā ēkas iekštelpas būtu apskatāmas. Toties ēkas fasāde ir fiksēta neskaitāmos uzņēmumos. Birža 20.gadsmita sākumā bija viena no varenākajām vecpilsētas ēkām un, spriežot pēc atklātnēs dokumentētajām ainām, tajā valdīja liela rosība.

Par kādu nadu uzcēla Mākslas akadēmiju.

Pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām Biržas loma pilsētas dzīve kļuva vēl nozīmīgāka. Biržas komiteja iesaistījās ostas, dzelcrļu un uzņēmumu būvniecībā. Par komitejas līdzekļiem ir celta arī tagadējā Mākslas akadēmijas ēka. Tiesa, sākontnēji - 1904.gadā - tajā atradās caču komerskola. Pilsētai, kas tik strauji attīstījās, bija vajadzīgi jauni, spējīgi komersanti.

Un pat vijoļu darbnīca.

Arī 20. gadsimta 20. un 30.gados Birža joprojām atradās agrākajā adresē. Tika tai nācās saspiesties ciešāk, jo ēkā tika atvērts liels skaidts jurdisku firmu un biroju. Tolaik te atradās vieta pat vijoļu darbnīcai! Starp citu, tās saimnieks - izcilais latviešu rūpnieks un filantrops Augusts Dombrovskis - telpas savai darbnīcai nebija izvēlējies nejauši. Uzņēmēja kaislība bija vijoļu izgatavošana, un viņš bija pirmais entuziasts Latvijā, kurš pievērsās šai nodarbei. Dombrovska kolekcijā tradās 1200 instrumentu, kurus viņš uzdāvināja dēlam - muzikantam Augustam Dombrovskim. Pēc dēla nāves kolekciju mantoja vedekla - čehu pianiste. 20.gadsimta 30.gados viņa gandrīz visu kolekciju aizveda uz savu dzmiteni, atstājot Pilcētas vēstures muzejam vien divas vijoles. Vēl vienu vijoli mūsdienās var apskatīt Dombrovska muzējā, kas iekārtots kultūras pilī "Ziemeļblāzma" Vecmilgrāvī. Šo vijoli muzejam uzdāvināja kāds sens apkaimes iedzīvogāks, kuram meistars reiz to esot izgatavojis.

Jaunā vecā Birža.

Taču atgriezīsimies pie Biržas. Pēc kara "Venēcijas pils" pārvērtās par vietu, kurā norisinājās visas iespējamās konferences un izstādes. 1979.gadā tika pabeigta vērienīga rekonstrukcija, taču pēc neilga laika ēkas interjers gāja bojā ugunsgrēkā. Viena no versijām vēsta , ka pie vainas esot bijuši celtnieki, savukārt cita - nelaimes gadījums noticis, pavadot pensijā kādu augstu ierēdni.

Rekonstrukcija tika sākta vēlreiz, un šoreiz to pabeidz tika 2008.gadā. Vēl pēc trim gadiem senajā "Venēcijas pilī" tika atvērs mākslas muzejs "Rīgas birža". Mūsdienās "ēka ar izcilo arhitektūru", kā to aprakstīja 1901.gada ceļvedis, joprojām, priecē gan rīdziniekus, gan pilsētas viesus.