Labdien, turpinot tēmu par Vāciju periodā starp 1. un 2. pasaules karu, šoreiz rakstā apkopošu informāciju par to kāda bija ekonomiskā situācija un milzīgais bezdarbs Vācijā laika posmā no 1918. līdz 1933. gadam.
Iepriekšējais raksts: http://spoki.tvnet.lv/tribine/Berline-20-tajos-gados-jeb-izvirtibas/784151
Attēlā redzams kā bērni būvē piramīdu no tā laika Vācu markām, kas bija īsta nauda, taču gandrīz bezvērtīga. Hiperinflācija laikā no 1921. līdz 1924. gadam bija savā plaukumā, kad veikalā meizes kukulis sasniedza līdz 200,000,000,000 markām. Uz veikaliem iedzīvotāji bija spiesti, burtiski, stumties ar ķerrām, kas bija pilnas ar šo bezvērīgo naudu.
Kāpēc tad īsti bija šī hiperinflācija? 1921. gadā Vācija knapi samaksāja Versaļas līguma reperāciju pirmo daļu, kas bija 2 miliardu zelta marku vērtībā, lielākā daļa šīs summas tika apmaksāta ar akmeņoglēm, dzelzi un kokmateriāliem. 1922. gadā Vācija nākamo reperāciju daļu nespēja samaksāt, kas radīja lielu sašutumu un dusmas sabiedrotajos, it īpaši Francijā. Vācijas valdība tika apsūdzēta par izvairīšanos no reperāciju maksāšanas atbildības. 1923. gadā Franču un Beļgu karaspēki iebruka Rūrā, kas bija Vācijas visvērtīgākā industriālā zona. Franči un Beļģi pārņēma metāla rūpnīcas, akmeņogļu rakstuves un dzelzceļus, kuri ar šādām rīcībām pārkāpa Tautu Savienības noteikumus.
Veimāras republika dod atbildes triecienu- valdība paziņo, ka Rūras strādniekiem jāveido protesti un visiem iedzīvotājiem jāpretojas Franču un Belģu karavīriem. Šādā veidā 8 mēnešu okupācijas laikā 132 cilvēki tika nogalināti un 150 000 izraidīti no mājām šajā reģionā. Vācija sāka piedzīvot ļoti smagas sekas, jo Rūra bija ekonomiski bagātākais reģions un visai valstij nesa lielus ienākumus. Rūpnīcas nestrādāja, bet strādiekiem vajadzēja apgādāt savas ģimenes un valsts pieļāva ļoti smagu kļūdu- sāka printēt naudu, ar ko izmaksāt algas. Ļoti ātros tempos valdība zaudēja ekonomisko kontroli un sākās hiperinflācija- cenas auga ātrāk nekā cilvēki paspēja iztērēt naudu(ieejot veikalā maizes cena bija 1000 markas, bet pie kases jau 10 000).
Milzīgais bezdarbs un depresija sabiedrībā, laikā no 1929. gada vasaras līdz 1932. gada sākumam Vācijā bezdarbnieku skaits no 1.3 milijoniem sasniedza 6 milijonus. Šajā laika periodā IKP samazinājās līdz 8.3 procentiem, Vācijas ekonomiskā krīze bija visdramatiskākā citu Eiropas valstu vidū.
1929. gada 24. oktobrī "Melnajā trešdienā'' ASV pārsprāga investīciju burbulis, akciju cenas Ņujorkas biržā sabruka. Trieciens Vācijas ekonomikai bija ļoti smags, jo kopš 1924. gada Veimāras ekonomika vairāk balstījās uz ASV kredītiem, nekā eksportu. Kopš 1929. gada beigām vairs netika izsniegti kredīti. ASV arī bija Vācijas lielākie eksoprta iepircēji, taču 1930. gadā tika izeidota tarifu barjera, lai ASV pasargātu savas kompānijas, Vācija zaudēja piekļuvi ASV tirgum un vairs nespēja saņemt kredītus.
Daudzas industriālās kompānijas un rūpnīcas tika slēgtas vai smagi iedragātas. Cilvēki arvien vairāk un vairāk sāka palikt bez darba un iztikas. Ļoti smagi tas skāra bērnus, tūkstoši mira no nepietiekama uztura vai bada izraisītām slimībām. Bezdarbs skāra ne tikai rūpnīcu strādniekus, bet arī profesionāļus, 60% cilvēku Berlinē, kuri beiguši Universitāti bija bez darba.
Esošā Veimāras valdība nespēja sekmīgi risināt šo krīzi. Henrihs Brīnings tika 1930. gadā iecelts par Kancleru, kurš no inflācijas un budžeta deficīta vairāk baidījās nekā no bezdarba un pieņēma lēmumu palielināt nodokļus. Vēl viņš izdomāja samazināt algas un izdevumus, kas bija kā mēģinājums samazināt cenas. Taču viņa idejas Reihstāgs neatbalstīja, bet presidents Hindenburgs gan, kurš taj pat gadā šo politiku izsludināja kā ārkārtas lēmumu. Šīs idejas izgāzās un turpināja arvien vairāk palielināt bezdarbu un sabiedrības ciešanas...
Drīzumā gaidāmi vēl raksti, kuros pievērsīšos tam kā NSDAP ar Hitleru priekšgalā risināja ekonomiku un ļāva sabiedrībai uzplaukt.
Ja nemaldos,tad Remarka ''Melnais obelisks'' bija par konkrēto krīzes laiku.
