Veidi, kā Senajā Ēgiptē izmeklēja un atrisināja noziegumus15

Aizdomās turamie tika sisti līdz sāka runāt. Kad pienāca laiks uzzināt atbildes, detektīvi neizturējās jauki. Viņi vardarbīgi sita/dauzīja cilvēkus, līdz tie atzinās nodarījumos. Viņi, detektīvi, bija ļoti bezrūpīgi, kad runa gāja par šīm lietām. Mūsdienās pieejamajos tiesu ierakstos tie par spīdzināšanām runāja bezrūpīgi un lietišķi, apstiprinot faktu, ka tos nežēlīgi mocīja, klapējot ar nūju stundām ilgi. Parasti šīs personas piesēja pie staba un dauzīja viņu kājas, līdz apsūdzētie sāka runāt, sniedza vajadzīgās atbildes. Ja tie noliedza savu vainu, vai arī nesniedza vajadzīgo informāciju, fiziskā mocīšana tika turpināta. Dažkārt liecinieki, kuri nebija izdarījuši neko sliktu un nepareizu, tika sisti tik ilgi, līdz tiem radās savs skatījums uz "stāstu", it īpaši, ja tiem bija iemesli aizsargāt apsūdzētos. Ir daudz ierakstu par aizdomās turamo dēliem, sievām, vergiem, kuri ar varu tika izvesti no mājām un tik ilgi daudzīti ar nūjām, kamēr sniedza visu vajadzīgo informāciju.

Atzīšanās tika salīdzināta ar pierādījumiem. Ēģiptieši saprata, ka cietumnieku sišana var novest pie nepatiesas atzīšanās. Tāpēc viņi tik daudz laika pavadīja, izmeklējot nozieguma vietas. Viņi gribēja pārliecināties, ka šie cilvēki nesaka tikai to, ko viņi gribēja no viņiem dzirdēt. Noziedznieku liecības tika salīdzinātas ar to, ko viņi atrada nozieguma vietā. Vai arī, ja noziegumu bija veikusi grupa, tad pirms spīdzināšanas viņi tika atšķirti, lai pārliecinātos, ka viņu stāsti ir vienādi. Ja visas detaļas sakrita, tad viņi zināja, ka viņiem ir pareizie cilvēki. Reiz kādam vīrietim, kurš bija atzinies kapeņu izlaupīšanā, tika aizsietas acis un viņš tika aizvests uz ieleju, kur notika zādzība. Kad viņš bija tur, vecākais izmeklētājs viņu vispirms iztaujāja. Tad viņam parādīja kapenes vairākās rindās. Aizdomās turamajam vajadzēja ar pirkstu parādīt, kuru no tām viņš bija izlaupījis, lai izmeklētāji redzētu, vai viņš norādīs uz īsto.

Lieciniekiem vajadzēja aprakstīt kā viņi tiks sakropļoti, ja būs melojuši. Protams, būtu jau bijis viegli melot un tēlot nezinīti, taču sods par melošanu bieži vien bija bargāks nekā par pašu noziegumu. Iepriekšējā punktā minēto kapeņu aplaupītāju brīdināja, ka gadījumā, ja izmeklētāji būs pārliecinājušies, ka viņš ir melojis, viņam tika nogriezts deguns un ausis, un viņa ķermenis tiks sarauts uz statīva. Tādi draudi senajā Ēģiptē bija diezgan izplatīti. Kad liecinieks tiesā sniedza liecību, viņam nelūdza dot zvērestu, ka viņš teiks taisnību, kā tas notiek mūsdienās. Viņi vissīkākajās detaļās aprakstīja kā tiesa varētu viņus spīdzināt, ja atklātos, ka viņi melojuši. Spīdzināšanas veidi atšķīrās. Tiesneši tos izdomāja uz vietas, pamatojoties uz to, cik viņuprāt smags šis noziegums bija un uz to vai liecinieks bija bagāts vai nabags. Kādai sievietei tika pavēlēts zvērēt tiesas priekšā: "Ja liecība būs nepatiesa, es izjutīšu 100 sitienus."

Pat, ja tu nebiji vainīgs, tevi pasludināja par noziedzinieku. Nomācoši lielākā daļa tiesas darbu Senajā Ēģiptē beidzās ar spriedumu - vainīgs. Ierakstos ir saglabājušies tikai saujiņa gadījumu, kad cilvēki atstāja tiesas zāli brīvi no visām apsūdzībām. Viens tiesas ieraksts apraksta vīŗieti vārdā Amenhau, kuru policija vairākkārt bija piekāvusi. Lai, kā viņi viņu sistu, viņš turpināja uzstāt: Es neko neesmu redzējis. Visu, ko es esmu redzējis, jūs jau dzirdējāt no manas mutes." Kad kļuva skaidrs, ka nekāda mocīšana neatraisīs viņa mēli, viņi nosprieda, ka viņš droši vien saka patiesību un ļāva viņam iet. Tomēr viņš nebija pilnīgi brīvs. Pat pēc tam, kad viņš tika atzīts par nevainīgu, apsūdzības pret viņu uz visiem laikiem glabājās ierakstu grāmatās un pretī viņa vārdam stāvēja ieraksts "dižais noziedzinieks." Tieši tā tas tika darīts Senajā Ēģiptē. Viņi uzskatīja, ka, ja kāds ir ticis apsūdzēts noziegumā, tad viņš droši vien ir vainīgs. Un pat, ja bija skaids, ka esi nevainīgs, tu uz mūžiem tiki pasludināts par "dižo noziedzinieku".

Beigās, viņi nolēma, viņi ļaus izlemt statujai.  iPēdējo vairāku simtu gadu senās Ēģiptes varas pastāvēšanas laikā Amona priesteri pārņēma lielāko daļu valsts, tostarp tiesisko sistēmu. Kad vien pret kādu tika iesniegta apsūdzība, viņi pēc padoma jautāja...statujai. Priesteri tolaik uzdeva Amona statujai dažādus jautājumus un atbildes guva, skatoties kā statuja kustējās. Ja statuja virzījās uz priekšu, viņi cilvēkiem stāstīja, ka tas nozīmē, ka tā saka "jā", bet, ja tā pārvietojās uz atpakaļu, tas nozīmēja "nē". Protams, ka realitātē statuja nekustējās pati, tajā iekšā bija cilvēks, kurš veica šīs kustības, tēlojot Dievu. Dažreiz nebija pat izmeklēšanas. Kāds tiesas ieraksts rāda, ka tiesā kāds vīrietis vārdā Thutmoss, viņi vienkārši pielika priekšā statujai divas māla plāksnes - un lūdza Amokam virzīties uz vēlamo spriedumu. Katra  māla plāksne apzīmēja savu. Viņi ar plākšņu palīdzību ne vien noteica vai ir cilvēks vainīgs, vai nav, bet arī to, vai izmeklēšana vispār ir jāuzsāk. Šķiet, ka Thutmosem priesterībā bija daži draugi, Jaunajā Ēģiptē, kurā valdīja korumpēti priesteri. Viņš tika atbrīvots bez liecinieku iztaujāšanas.