1940. g. 2. oktobrī Ludvigs Fišers, okupētās Polijas Varšavas apgabala gubernators, parakstīja rīkojumu par ebreju kvartāla izveidi Varšavā. Tas kļuva par lielāko šāda veida geto nacistu okupētajā Eiropā. Līdz tā paša gada 15. novembrim visiem Varšavas ebrejiem vajadzēja pārcelties uz turieni. Uz 1941. g. aprīli geto iedzīvotāju skaits sasniedza lielāko skaitu - ap 450 000 cilvēku no visas Polijas un Vācijas dzīvoja 3,2 kvadrātkilometros. Uz turieni pārveda arī ebrejus un čigānus no mazākiem ciematiem Polijā. Neskatoties uz to, tīfa epidēmija un miršana badā turēja iedzīvotaju skaitu noteiktā līmenī. Vidējais ēdiena daudzums 1941. g. Varšavas ebrejiem tika noteikts 184 kalorijas dienā, bet vietējiem poļiem 699 kalorijas un vāciešiem 2613 kalorijas dienā. Ja tiek saņemts mazāk par 1000 kalorijam dienā, tad tas noved pie bada nāves dažu nedēļu laikā. Tikai vācieši bija atbildīgi par ēdiena piegādi, kas parasti bija sausa maize, milti, kartupeļi, putraimi, rāceņi, un pavisam nedaudz ikmēneša margarīna, cukura un gaļas.