Varavīksne :)1

Lai ieraudzītu varavīksni ir vajadzīga īpašā apstākļu sakritība. Saulei ir jābūt tieši aiz novērotāja un tā nedrīkst būt pārāk augstu virs horizonta. Varavīksne parādās tādā gadījumā, ja leņķa lielums virs saules horizonta nav lielāks par 42o . Jo zemāk saule, jo lielāks ir leņķis varavīksnes virsotnei un, sekojoši, lielāka novērojama varavīksnes daļa. Sekundārā varavīksne var būt novērojama, ja saules augstums virs horizonta nav lielāks par 53o. Pēc lietus vienmēr gaisā ir ūdens lāsītes un varavīksne ir saules gaismas atstarošanās šajos pilieniņos. Saules gaismas stari lūzt ieejot katra lietus pilieniņā, pēc tam tie atstarojas no pilieniņa iekšējās sieniņas un tad atkal iznāk ārā no šī lietus pilieniņa. Tādējādi saules stari nokļūst cilvēka acīs un novērotājs redz visus tos starus, kas nākot no lietus pilieniņiem un novērotājs redz pusriņķa loku, kas veido varavīksni. Izveidojoties šai varavīksnei novērotājam šķiet, ka visumā koncentrējas loks, kurš veidojas no daudzkrāsainas gaismas pie tam sākumpunkts košajām gaismām vienmēr sākas aiz novērotāja muguras. Košā mēness naktī var redzēt mēness varavīksni. Par cik cilvēka redze ir tāda, ka pie slikta apgaismojuma tā ir diezgan jūtīga, acs receptori nepieņem šo gaismu. Mēness varavīksne izskatās balta. Varavīksnes veidošanās shēma. Varavīksnes izveidošanās shēma ir redzama attēlā. 1. Sfēriskā lāse 2. Iekšējā atstarošanās 3. Sākotnējā varavīksne 4. Lūzums 5. Atkārtotā varavīksne 6. Ienākošais gaismas stars 7. Gaismas staru gaitas formēšanās sākotnējā varavīksnē 8. Gaismas staru formēšanās atkārtotai varavīksnei. 9. Vērotājs 10. Rajons, kurā veidojas varavīksne 11. Rajons, kurā veidojas varavīksne 12. Rajons, kurā veidojas varavīksne Visbiežāk ir redzama sākotnējā varavīksne, kuras gaisma atstaro iekšējo atspulgu, Gaismas staru gaita parādīta zīmējumā, zīmējuma augšpusē. Sākotnējā varavīksnē sarkanā krāsa atrodas joslas malā viņas stūra rādiuss veido 40o-42o. Šad tad var redzēt vēl vienu varavīksni ne tik košu kā pirmo, tā ir sekundāra varavīksne, kur gaisma ūdens lāsē atstarojas divas reizes. Sekundārajai varavīksnei ir apgriezta krāsu secība, ārpusē ir violetā krāsa, bet sarkanā ir iekšpusē, leņķa rādiuss sekundārajai varavīksnei 50o- 53o. Debesis starp šīm divām varavīksnēm ir ievērojami tumšākas Kalnos un citās vietās, kur ir ļoti tīrs gaiss var novērot trešo varavīksni, kur leņķis veido 60o.

Tradicionāli pieņemts, ka varavīksnes lokā ir septiņas krāsas — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, indigo un violeta. Bet patiesībā tajā ir bezgalīgi garš krāsu spektrs — no sarkana līdz violetam, kā arī toņi, kas cilvēka acīm nemaz nav saskatāmi, piemēram, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums, kas attiecīgi novietojušies virs sarkanā un zem violetā krāsu spektra. Varavīksnes krāsas var saskatīt arī istabā uz balta papīra lapas. Bet lai to saskatītu ir nepieciešama stikla prizma. Gaismas staru lūzums stikla prizmā Kad baltās gaismas kūlītis ieiet prizmas stiklā, katras krāsas stari lūzt dažādi. Tā notiek tāpēc, ka dažādām krāsām ir dažādi laušanas koeficienti un līdz ar to arī laušanas leņķis ir atšķirīgs. Tāpēc gaismas stariem iznākot no prizmas, tie ir katrs uz savu pusi un tur kur stari krīt veidojas krāsainas josliņas. Sarkanās gaismas stariem pārejot stiklā , izplatīšanās ātrums mainās vismazāk. Prizmā tie lūzt visvājāk un noliecas vis mazāk, bet vislielākais gaismas laušanas koeficients ir violetās gaismas stariem, tāpēc, tad kad violetie gaismas stari iziet no prizmas tie noliecas visvairāk. Baltā gaisma sastāv no septiņām krāsām - sarkanas, oranžas, dzeltenas, zaļas, zilas, violetas. Šīs krāsu joslas sauc par baltās gaismas spektru. Šo baltās gaismas spektru var novērot ne tikai caur prizmu tas ir novērojams arī caur slīpētu biezu stikla trauku vai spoguļa malu.