Naftas urbumi izglāba vaļus
Kad amerikāņi iemācījās efektīvi iegūt naftu, peļņa no vaļu medībām saruka.
Jau 19. gadsimta pirmajā pusē daļa vaļu mednieku sāka satraukties par milzīgo jūras dzīvnieku populāciju – ne tādēļ, ka gribētu saudzēt dabu vai glābt no izmiršanas retas sugas, bet gan tāpēc, ka mednieki bija spiesti doties aizvien tālāk, aizvien garākos un grūtākos braucienos, lai varētu piepildīt kuģu kravas telpas. Vaļu produktu cenas kāpa, bet kādā 1858. gada augusta dienā vaļu trānam radās spēcīgs konkurents. Edvīns Dreiks vairākus mēnešus veica urbumus, meklējot naftu Pensilvānijas zemē. To bija darījuši arī citi, bet Dreiks urba ar cauruli, lai urbums neiebruktu; un piepeši no zemes izšļācās nafta: 4000 litru vienā dienā.
Agrāk naftu ieguva vietās, kur tā dabiski izplūda virszemē, taču ar Dreika cauruli naftas urbšana kļuva par ienesīgu industriju. Dažus gadus pēc Dreika atraduma šajā apgabalā vienā dienā varēja iegūt 2,5 miljonus litru naftas, un urbšanas torņi parādījās visā ASV teritorijā. Vaļu trāns, ko ieguva pasaules jūrās, vairs nebija konkurētspējīgs. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ lielo jūras dzīvnieku medības apsīka.