Ja paņem globusu un papēta valstis ap ekvatoru, tad parasti tur atrodas visādas baisas sociālās bedres: Papua Jaungvineja, Ekvadora, Kongo, Sudāna, Haiti. Kaut kāds panoptikums: slinkums, korupcija, demagogi, kuri pērk vēlētāju balsis par maisu rīsu un vaino visās nelaimes nelietīgos kolonizatorus.
Malaizijā, piemēram, bija premjerministrs Mahathirs. Viņš bija izdomājis veselu teoriju par Malaizijas nelaimēm- ka malajieši esot slinki, bet slinki esot tāpēc, ka viss tāpat labi aug.
Un lūk- uz tā paša ekvatora atrodas maza valstiņa Singapūra. Valsts, kura ir trešajā vietā pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā- pēc vienkāršības, ar kādu tur ir iespējams nodarboties ar biznesu. . No slinkās Malaizijas Singapūru atdala tikai kilometru plats šaurums. Kā korupcijas brīva valsts kopā ar Dāniju un Jaunzēlandi Singapūra dala pirmo vietu pasaulē
Atšķirībā no trešās pasaules valstīm neviens te nav mainījis ielu nosaukumus- tās vēl arvien nes angļu kolonizatoru vārdus. Singapūrā ir Kitčenera iela un Napjera iela. Vietējie iedzīvotāji nesūrojas, ka kāds viņiem stipri darījis pāri, bet saka- mēs esam pirmās pasaules valsts.
Singapūrā nav graustu rajonu un ar grafiti apķēpātu sociālo māju. Tur vispār nav trūcīgo rajonu- viss ir tīrs un sakārtots. Un smieklīgākais- tas ir tāpēc, ka nav sociālo dzīvokļu programmu. Singapūrā visi par dzīvojamo platību maksā paši, bezdarbnieku pabalstu nav, tāpēc bezdarbs ir 2% robežās.
Pat ASV, neskatoties uz nabadzības apkarošanā iegrūstajiem triljoniem ir daudz graustu un baisu sociālo midzeņu. Un, lai cik neceltu no jauna, viss tiek ātri novests līdz vienam un tam pašam līmenim.
Singapūra ir neticami zaļa. Ir pilsētas, kurās ir daudz parku. Bet Singapūra ir parks, kurā atrodas pilsēta. Pie tam ļoti tīra pilsēta. Singapūrā ir tikai viens bioloģisks dzīvības veids, kurš kaut ko piesārņo- tie ir koki, no kuriem kaut kas birst.
Un šo koku ir tik daudz, ka jūties kā ekvatoriālā rezervātā.Tā ir brīnišķīga ilustrācija tam, ka pati briesmīgākā ekoloģiskā katastrofa ir nabadzība. Rodas sajūta, ka tā Singapūrā ir bijis vienmēr. Patiesībā šīs pilsētas ekosistēma ir pilnībā makslīga, jo ekvatoriālie lietusmeži ir ļoti nestabila ekosistēma- ja tādu mežu izcērt, tad ūdens no augsnes tūlīt izskalo baribas vielas un upes pārvēršas par notekgrāvjiem.
XX gs sākumā Singapūras upes krastā dzīvoja 600 tūkstoši cūku un, kā teica valsts vadītājs Li Kuans Ju, upi varēja vispirms saost, un tikai pēc tam ieraudzīt. Kā izdevās šo ekoloģisko katastrofu pārvērst par parku? Speciālas komandas, kuras premjers Li Kuans Ju sūtīja pa visu pasauli, atveda šurp 8000 dažādu augu veidu. Pašā Singapūrā auga tikai 2000. Tagad Singapūrā ir tikai viena vieta, kur smird pēc sūdiem- tikai ne cūku, bet putnu.
Singapūrā ir trešais lielākais naftas ķīmijas komplekss pasaulē. Tas atrodas Juron Ailendas salā, kura sastāv no mākslīgu uzbērumu savienotām atsevišķām salām. Un tieši pie rektifikācijas iekārtām, par kurām Greanpeace nemitīgi šausminās, kā tās piesārņo apkārtējo vidi, atrodas putnu parks, un unikāla putnu kolekcija.Tur mitinās sārtie flamingo un smird tā, ka elpu rauj ciet.
Arī perfekto tīrību pilsētā nebija viegli ieviest. 80% Singapūras iedzīvotāju ir ķīnieši. Un ķīniešiem ir nelāgs ieraadums, sens, ka pati Ķīna- spļaut zem kājām. Tīrība tika ieviesta ar drakoniskām metodēm- 20 gadus katrā krustojumā atradās policists un sodīja visus, kuri nospļāvās. Govis, kuras klīda pa pilsētu, vienkārši ķēra un nodeva lopkautuvēs. Aizliedza tūkstošgadīgo ķīniešu izpriecu- uguņošanu.
Aizliedza simtgadīgo amerikāņu paradumu- košļeni
Pēc 20 gadiem spļaudīties pārstāja. Tagad daudzas valstis ļoti sargā savu ekosistēmu. Austrālijā iebraucējus lidostā aposta speciāls suns, kurš pārbauda, vai kāds nav ievedis svešu ābolu. Li Kuans Ju visu izdarīja otrādi - viņš kokus no visas pasaules investēja Singapūrā. Viņš neaizsargāja ekosistēmu, viņš to radīja.