›

Valmieras komjaunieši - varoņi vai upuri?21

362 3

Pēc slēgtās lauka kara tiesas sēdes Latviešu biedrības zālē, apvainojot jauniešus bruņotas komunistiskas organizācijas dibināšanā, par gatavošanos nogalināt valsts ierēdņus un aplaupīt Valsts bankas Valmieras nodaļu 11 latviešu jauniešiem lauka karatiesa piesprieda nāvessodu.

1919. gada 22. decembrī agri no rīta Latvijas armija un policija nošāva 6 latviešu jaunietes un 5 latviešu puišus, kas bija 15 līdz 22 gadus jauni: Karlīni Soldavu, Kristīni Krieviņu, Johannu Daniļēviču, Alvīni Sermuli, Elzu Auri, Martu Āboltiņu, Jāni Ziedoni – Ozolu, Kārli Leinertu, Ernestu Dicmani, Jāni Tauriņu, Eduardu Kalniņu.

Tas ir pilnīgi skaidrs, ka nāvessods jauniešiem un pusaudžiem nav nekas labs, un gan padomju laikos, gan vēl tagad paceļas balsis par to, ka viņi neko sliktu nebija izdarījuši. Ja nu pakaisījuši kādas lapiņas un, romantiku meklēdami, sarīkojuši kādu slepenu sapulci.

Latvijas kara tiesas galīgi nebija tās bargākās, ļoti atpaliekot, piemēram, no somiem. Latvijas Kaŗa tiesa piesprieda nāvessodus aptuveni diviem simtiem cīnītāju par gaišo nākotni. Bet no šiem nāves sodiem tika izpildīti tikai 53.

Bet somi ne tikai piesprieda, bet arī izpildīja nāves sodu aptuveni 15 000 sarkano somu. Šķiet, ka lielas un pamatotas bailes no sarkano somu atkārtotas sacelšanās bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Somija tik ļoti nocietināja robežu ar labo Padomju Savienību. Apm. 70.000 Somijas pilsoņu notiesāja par valsts nodevību, ar nāvi sodīja 12 - 15.000 sarkangvardu un komiteju locekļu. Somi ar sarkanajiem neceremonējās. Pilsoņu kara laikā piederība cilvēkēdāju partijai bija pietiekams arguments lai pieliktu pie sienas bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.

Tātad- kas īsti notika Valmierā?

Ir sensenais sociālstu viedoklis- ka komjaunieši bija tāds mātes Terēzes un ārpusskolu pulciņa apvienojums,

"Komjaunieši nodibināja sakarus ar Valmieras koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem. Hitlerieši vēlāk tādas nometnes atrada par labām esam..i. Valmieras komjaunieši organizēja ieslodzīto bēgšanu. Kocēnu, toreiz Kokmuižas kapličā notika Latvijas Komjaunatnes Vidienas novada konference. Provokatora nodoti konferences dalībnieki un citi organizācijas locekļi tika apcietināti un spīdzināti. Lauku karatiesa 11 cilvēkiem piesprieda nāvessodu,16 cilvēkiem – ieslodzījumu.Nāvessodu izpildīja, kad pēc reliģiskās leģendas, Jēzus vēl nebija piedzimis, 22.decembra naktī pie Rātsupītes."

- skat, Ziemsvētku sentiments pat tiek ekspluatēts, pie reizes, protams, aizmirstot, ka pirmo koncentrācijas nometni Valmieras tuvumā tieši komuņaki arī uztaisīja, un nez kāpēc nelepojoties ar savām autortiesībām.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Ir eiroskeptiķa Normunda Grostiņa viedoklis, kurš komjauniešu notiesāšanā vaino pulkvedi Zemitānu:

"1919. gada 9. jūlijā Ziemeļlatvijas armijas komandieris pulkvedis Zemitāns pavēlēja Vidzemes komandantūrām steidzīgi apcietināt visus komunistus un nodot tos lauka karatiesai. Apriņķi tika sadalīti tiesu rajonos un lauka karatiesas tika nosūtītas uz vietām. Pa Vidzemi braukāja soda ekspedīcijas, kas apcietināja simtiem cilvēku, arī sievietes un bērnus. Sākās plašas represijas .Zemitāna organizētās represijas Vidzemē aiznesa ap 1500 dzīvību un būtu nopietni jāpadomā, ko slavina Rīgas Zemitānu stacijas nosaukums. Mūsdienās „melnais pulkvedis” Zemitāns sēdētu Hāgas tribunālā uz tā paša soliņa, kur Srebrenicas civiliedzīvotāju slepkavas."

nbspLai tiktu skaidrībā par... Autors: Raziels Valmieras komjaunieši - varoņi vai upuri?

Lai tiktu skaidrībā par notikušo, jāatceras drusku senāki notikumi.

1919. gada 22. maijā strēlnieki atvēra Rīgas fronti, un Padomju Latvijas tautas komisāri ar savām sievām un mantām bēga tik braši, ka apstājās vienīgi Lielajos Sīpolos, Rīgas lombarda un Tautas bankas zelta un sudraba lietas, protams, paķerot līdz.- kopumā 1 miljona 21 tūkstoša 225 zelta rubļu vērtībā, bez tam 12 mārciņas un 65 zolotņikus neuzskaitītu zelta monētu, 3060 zelta karotes un karotītes 188 mārciņu un 28 zolotņiku kopsvarā, kā arī 5 maisi sudraba monētu 18 pudu un 25 mārciņu kopsvarā. . (Rīgas lombardā ieķīlātās vērtslietas pirmspadomju varas nebija aiztikušas.)

Šo to pievāca ĀB locekļi. Tikai oficiāli vien Stučkam tika 1 zelta pulkstenis, Daniševskim – 2 zelta pulksteņi ar zelta ķēdītēm, Sīmanim Berģim – 2 zelta pulksteņi ar zelta ķēdītēm un zelta etvija. Vārdu sakot, sarkano vadoņi bija konstatējuši, ka valdīšana ir āāāārkārtīgi rentabla.

Bet! Nupat labie laiki bija beigušies, nelielais uzticības kredīts, sarīkojot Padomju Krievijā pierastas, bet Latvijā nepierastas zvērības un slepkavošanas, iztērēts.

Pie tam sarkanos neatbalstīja pat trūcīgie zemnieki, no kuru kūtiņām muižu virzienā (sorry, padomju saimniecību) tika aizvests pēdējais zirgs un pēdējā gotiņa ( līdz tam pat Staļins neaizdomājās!). No Latvijas tika izvesti 113 zirgi, 211 govis, 26 aitas un 1 cūka, bet ar saimniekošanu laupītājiem kaut kā neveicās, daļa no Latvijas izvesto govju jau gandrīz uzreiz barības trūkuma dēļ bija jānokauj, daļu lopu Latvijas Komunistu partijas Pleskavas pārstāvniecība samainīja pret 5000 pudu rudzu, 1000 pudu auzu, 1500 pudu gaļas, 200 pudu ziepju, 600 pāru zoļādu, 1000 aršīnas vadmalas, 3000 pudu siena, 250 pudu sviesta, 100 pudu ratu šinu dzelzs. Šīs mantas tika izmantotas LKP darbinieku atalgošanai, kuru 1921. gada 1. jūnijā pārstāvniecībā vien bija 388.(iespaidīgas un jaudīgas tās valdīšanas darīšanas patriektajiem komunistiem, tik liels štats vajadzīgs!) Pārpalikušie lopi tika izvietoti divās padomju saimniecībās Pleskavas apgabalā – «Berjozki» un«Stremutka». Minētajās padomju saimniecībās Endrups centās realizēt Stučkas utopisko ideju par modernās lauksaimniecības ieviešanu Krievijā, ko propagandēja divi avantūristi – Birkmanis un Valdmanis. Bet arī ar to viņiem kaut kā nepaveicās, jo nosvila kūtis ar visiem salaupītajiem lopiem.

Lietas kļuva arvien sliktākas, boļševiki 1919. gada beigās jau bija patriekti līdz pat Latgalei,

Reklāma

Krievijai lielas problēmas radīja pašas Pilsoņkarš, un, baidoties no miera sarunām, kas sākās Maskavā 1920. gada 11. janvārī, Latvijas kompartijas vadība mēģināja 1919. gada beigās inspirēt bruņotu sacelšanos Valmierā, ko atbalstītu sacelšanās Rīgā.

Nabaga Valmieras jaunieši bija Stučkas pēdējā cerība pārliecināt Ļeņinu, ka jāatbalsta cietēji- varoņi proletārieši Latvijā. Karātavu kalniņā nošauto vidū ir viens, kuru pat jaunieti nu nekādi nenosauksi- Latvijas kompartijas centrālās komitejas joceklis Jānis Ziedonis- Ozols. Starptautiskais terorists ar lielu pieredzi, piedalījies gan piektā gada notikumos, gan emigrācijas laikā Anglijā piedalījies Lieldienu dumpja organizēšanā Īrijā, gan piedalījies Oktobra apvērsumā Krievijā Viņa atrašanās Valmierā ir pārliecinoss arguments par labu tam,ka karatiesas spriedums bija pamatots.

Taču apvārdot Ļeņinu neizdevās, 1920. gada janvāra sākumā Latvijas un Polijas karaspēks pārgāja uzbrukumā un ieņēma visu Latgales teritoriju. Tas piespieda LKP CK un Latvijas padomju valdību savā sēdē Lielajos Sīpolos (Veļikije Lukos) 1920. gada 17. janvārī padoties Krievijas komunistu partijas Centrālās komitejas lēmumiem miera jautājumā un izbeigt valdības darbību.

nbspFaktiski scarono... Autors: Raziels Valmieras komjaunieši - varoņi vai upuri?

Faktiski šo jauniešu iegrūšana nāvē 1919.gada nogalē bija P.Stučkas noziegums – pats sēdēdams drošībā Maskavā, viņš deva rīkojumu sākt ‘sacelšanos’ Valmierā, lai nepieļautu gaidāmās padomju Krievijas un Latvijas miera sarunas un pārliecinātu Ļeņinu, ka Latvijā valda ‘revolūcionārā situācija’ un jāturpina padomju intervence.

20-to gadu vidū kļuva skaidrs, ka ar Latvijā nolaupītajām vērtībām vairs nevar segt visas Latvijas Komunistu partijas uzturēšanas izmaksas, bet ēst gribējās visiem.un LKP arvien vairāk kļuva atkarīga no Krievijas speciālo dienestu finansējuma.