Vai esam vieni - neatbildēts jautāums, uz ko pat Repše nevarēja atbildēt. Ceru, ka neesam vieni.
Ja cilvēces mūžs attiecībā pret Zemi ir kā sekundes pret diennakti, kā arī pati Zeme uz Visuma fona ir nesen dzimusi, tad es nebrīnītos, ka tuvāko svešo radio signāli mūs būtu sasnieguši, kad Zeme bija lavas bumba, bet tad, kad parādījās civilizācija, šie svešie jau sen būtu pametuši saziņu ar radio signāliem, dodot priekšroku, teiksim, kvantu saziņai. Ja tuvākie svešie ir ļoti attīstīti, varbūt viņi ir uploadojušies kādā kvantu internetā, tīklā, serverus izmētājot visās neapdzīvotajās planētās, tādējādi ceļojot ar gaismas ātrumu vai ātrāk, piedevām nepieredzot fiziskas sāpes vai ierobežojumus. Idejas var būt visādas. Esmu pārliecināts, ka īpaši attīstītās civilizācijas nemaz neprotam saskatīt kā baktērija nesaprot, ka esam īpaši attīstīta civilizācija. Piedodiet, bet cilvēks pirms 50 gadiem teju neko neprata pareizi paredzēt par mūsdienām. Ja kāda tuvā civilizācija ir priekšā kādus 10 000 gadus, tad es stipri šaubos, ka viņi dzīvo tik ierobežotā vidē kā mēs, kur skābekļa un slāpekļa attiecība ir strikti noteikta, kur gaisa mitrumam ir jābūt noteiktam, kā arī vides temperatūrai jābūt draudzīgai. Ja mēs nespējam paredzēt precīzi tālāk par savu degungalu, tad varētu padomāt, ka kaut ko saprotam no īpaši attīstītajām civilizācijām. Kā arī - mēs radio signālus pārraidām aptuveni gadsimtu un sen jau domājam par citām alternatīvām, ņemot talkā kvantu mehāniku. Mums radio ēra, manuprāt, būs īsa. Uz Visuma dzīves fona tas ir kā oda dūriens cilveces mērogā, tāpēc nedomāju, ka tieši tajā mazajā periodā, kad pārraidām signālus, kāds citur tieši tad klausīsies.. Radio saziņa citiem būs pārāk novecojusi metode, citi turpretī tik tālu nebūs tikuši.
Tātad rezumē - domāju, ka Visuma mūžs ir pārāk liels un mūsu eksistence ir pārāk īsa līdz šim, lai spētu mēs citiem pastāstīt par mūsu eksistenci. Tas ir tāpat kā ja es tagad atvēršu savas dzīvokļa durvis un tieši tad tuvumā būs kāds cilvēks trepju telpā, ko es varētu paaicināt uz tasi tējas. Un tam cilvēkam ir mani jāsaprot, bet man viņu ir jāatšķir no nedzīvā.. sadales skapja. Tik jocīgi, ka neviens nav pie mūsu durvīm klauvējis, bet varbūt pie vainas ir milzīgie attālumi.
Lai nu kā, esam tikko izveidojusies pērtiķu suga. Varbūt viņi mūs apciemoja, kad lēkājām kokos, varbūt otro reizi neviens te negrib pēc tik īsa laika otro reizi braukt kā cilvēks nebrauc uz Mēnesi. Nezinu, taču zinu to, ka radāmies kā cilvēce tikai nesen, nesen atklājām auto un nesen sākām sazināties bez fiziskas klātbūtnes. Kā arī vēl aizvien dusmās mētājam priekšmetus kā primāti un smejamies par bārdainām sievietēm kā viduslaikos. :)