Šā gada 15. aprīlī apritēja jau 106. gadadiena kopš, iespējams, bedīgi slavenākās kuģu katastrofas vēsturē - par nenogremdējamo uzskatītais luksusa laineris RMS Titanic, savā pirmajā braucienā saskrējās ar aisbergu un nogrima Atlantijas okeāna dzelmē. Šīs katastrofas pētnieki ir izvirzījuši jaunas un sensacionālas teorijas, kas liek domāt, ka noslēpumaini dabas spēki tajā liktenīgajā naktī varēja padarīt aisbergu pilnīgi neredzamu.
Vai laikapstākļi ir vainojami Titānika katastrofā?4
137
2
Titānika būvēšana sākās 1909.gada 31.martā Belfāstā, Īrijā, Harlanda un Volfa kuģu būvētavā. Titāniks bija paredzēts kā lielākais un greznākais kuģis, kāds jebkad uzbūvēts. Uzsākot Titānika būvniecību, kuģu kompānija "White Star Line" gribēja piedāvāt ceļotājiem ko jaunu. Tas bija pirmais luksusa laineris pasaulē. Titānika galvenie konkurenti - "Cunard Line" kuģi Mauritānija un Luzitānija varbūt bija ātrāki, taču Titānika priekšrocības bija komforts, drošība un izsmalcināts stils, kādu tolaik nevarēja piedāvāt ne abi pieminētie kuģi, ne arī kāds cits. Titāniks tika saukts par "nenogremdējamo kuģi". Zem ūdens līnijas kuģis bija sadalīts 16 hermētiskajās sekcijās. Pat, ja gadījumā applūstu četras no tām, kuģis joprojām būtu spējīgs noturēties virs ūdens. Tika apgalvots, arī, ja kuģi sadalītu trīs daļās, tad katra tā daļa spētu turēties virs ūdens. Kamēr Belfāstā būvēja Titāniku, liktenīgas apstākļu sakritības dēļ gandrīz 2500 kilometru attālajā Grenlandē tapa tā bojāejas cēlonis.
Kuģa būvniecība pilnībā tika pabeigta 1912.gada 31.martā un 10.aprīlī Titāniks jau devās savā liktenīgajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku. Titānikam bija jāpierāda, ka cilvēka prāts var pārspēt dabu. Kuģim priekšā bija vairāk nekā 5000 kilometru garš ceļs pāri Atlantijas okeānam. Drīz pēc iziešanas jūrā sāka pienākt brīdinājumi par aisbergiem.
Reklāma
Pasaules okeānu ūdeņi atrodas nemitīgā kustībā. No polārā loka uz dienvidiem plūst aukstā Labradoras straume. Savā ceļā tā visbeidzot sastopas ar silto Golfa straumi. Šīm okeāna "konveijera līnijām" ir ļoti savdabīgas attiecības. Golfa straume būtībā nosaka Labradoras straumes virzienu. Ja Golfa straume plūst uz dienvidiem tad aukstais ūdens nokļūst salīdzinoši tālu uz dienvidiem līdz pat kuģu kustības ceļiem. 1912.gada aprīlī Labradoras straume plūda neparasti tālu uz dienvidiem un aukstais ūdens aiznesa aisbergus līdz kuģu ceļiem. To vidū bija arī Titānikam liktenīgais aisbergs, kurš pirms trim gadiem atdalījās no Grenlandes piekrastes ledājiem.
Ceļojuma otrajā dienā un vakarā pienāca jauni brīdinājumi par ledu. Tāpēc arī kuģim bija speciāli novērotāji, kuru pienākums bija uzmanīgi vērot okeānu, lai laikus pamanītu aisbergus. Protams, ka ir dažādu lielumu aisbergi. Mazākie jeb grauleri var būt tikai desmit metru gari, tomēr tie var radīt nopietnus bojājumus jebkuram kuģim, ja notiek sadursme. Tie nespētu kuģi nogremdēt, tomēr varētu radīt caurumu tā korpusā. Šie aisbergi ir tik mazi, ka kuģu radari bieži vien tos nemaz nefiksē. Tomēr, ja priekšā ir aisbergs, kur diametrs ir 300 vai 400 metri, to ir grūti nepamanīt, pat nakts melnumā. Ir zināms, ka Titānikam liktenīgais aisbergs bija pietiekami liels, lai novērotāji to spētu pamanīt pat no liela attāluma, un laicīgi brīdinātu kuģa apkalpi. Tomēr viņi to pamanīja tikai pēdējā brīdī, kad no sadursmes izvairīties vairs nebija iespējams. Jautājums: Kāpēc viņi to nepamanīja?
Kad Titāniks 1912.gada 14.aprīļa naktī iekļuva Labradoras straumē, kas togad bija garāka nekā parasti, iestājās pat šiem platuma grādiem neparasts aukstums. Atmosfēras spiediens tobrīd bija 1039 milibāri un tas bija tobrīd augstākais spiediens visā ziemeļu puslodē. Augstais atmosfēras spiediens nozīmēja, ka tā bija perfekti rāma nakts. Siltā Golfa straume bija sasildījusi gaisu, bet tieši virs Labradoras straumes ūdeņiem gaiss bija manāmi aukstāks. Bija bezvēja nakts, un siltais un aukstais gaiss nesajaucās. Tā vietā, siltais gaiss veidoju kupolu virs blīvākā aukstā gaisa slāņa. Radās gaisa temperatūras inversija. Tā ir diezgan parasta parādība, un tā bieži izraisa miglu. Tomēr naktī, kad nogrima Titāniks šī inversija bija tik spēcīga, ka tā izraisīja neparastu fenomenu, proti, spēcīgu mirāžas efektu. Šis efekts varēja padarīt aisbergu pilnīgi neredzamu.
Reklāma
Parasti novērotāja redzes līnija sniedzas līdz apvārsnim. Taču gaismas izliekuma dēļ viņi redzēja tālāk par apvārsni. Novērotājiem šķita, ka viss atrodas augstāk nekā patiesībā. Radās iluzors apvārsnis, daudz augstāks par īsto. Titānika novērotāji redzēja pie apvāršņa dīvainu dūmaku. Viņi redzēja aptuveni 130 km tālāk un skaidrais gaiss izkliedēja gaismu. Tas radīja viņu redzēto dūmaku. Vienīgā iespēja pamanīt aisbergu bezmēness naktī būtu ieraudzīt tā aprises uz zvaigžņoto debesu fona, tomēr paceltā apvāršņa dēļ aisbergs neiezīmējās uz debesu fona, bet pazuda "paceltā" okeāna tumsā. Tas kļuva neredzams un bija pamanāms vienīgi no ļoti tuva attāluma.
Paldies, ka izlasījāt!
Tev patiks šie raksti
