Ūras zikurāts (Irāna un Irāka)2

Mezopotāmijas arhitektūras īpatnības lielā mērā noteica dabas apstākļi: akmeņu trūkums un lielās māla nogulas. Neapdedzināti ķieģeļi bija Mezopotāmijas celtnieku pamatmateriāls. Par Mezopotāmijas arhitektūras attīstības sākumu var uzskatīt laiku, kad ciemata nelielo, no niedrēm celto dzīvojamo ēku vidū parādījās uzbērums ar lielāku māla ķieģeļu celtni – templi. Tam bija balsinātas sienas, nišas un inkrustācijas no spilgti krāsainām māla naglām. 3. gadu tūkstoša beigās templim blakus sāka celt milzu izmēra pakāpju torni – zikurātu, veltītu pilsētas sargātājiem dieviem. Par tā klasiskās formas raksturīgāko un hronoloģiski agrāko no pazīstamākajiem piemēriem tiek uzskatīts Šumeras un Akadas galvaspilsētas Ūras zikurāts, ko sāka celt ap 2000. gadu p.m.ē. III šumeru dinastijas valdnieka Ūrnammu valdīšanas laikā un pabeidza VI gadsimtā p.m.ē. Tā drupas un apraksti sengrieķu literatūrā ļāva zinātniekiem veikt rekonstrukciju. Nesalīdzināmi sliktāk saglabājušies zikurāti, kas arī celti Ūrnammu laikā Ūras kaimiņu pilsētās Eridu, Elobeidā un Nipūrā, - to rekonstrukcija nav iespējama. Tāpat kā Ēģiptes piramīda, zikurāts, it īpaši šīsdienas izskatā, kad nav vairs tā krāsainā ietērpa, iespaido galvenokārt ar savu masu. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Ūrā tā dimensijas ir 56 x 52 m. Salīdzinājumā ar šādu varenu pamatni zikurāta augstums, liekas, bijis liels, piemēram, Ūrā tas pašreiz ir 21,33 metri.

Pirmās apmetnes pie Ūras parādījās ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē., bet 25. gadsimtā p.m.ē. Ūra kļuva par Šumeras galvaspilsētu. Daudzajās apbedījumu vietās atrastie priekšmeti ļauj nešaubīgi apgalvot, ka Ūra bija ļoti bagāta pilsēta. Acīmredzot te tikuši upurēti arī cilvēki; uz sieviešu ķermeņiem ir atrastas zelta galvassegas un lazurīts. Uz upuru ķermeņiem nav atrastas nekādas pretošanās pazīmes; tas ļauj domāt, ka viņi pirms nogalināšanas tikuši sazāļoti. Upuriem bija lemts kalpot valdniekiem pēcnāves dzīvē.