Hans Christian Andersen.
Tu droši vien pazīsti palielināmo stiklu, tādu apaļu briļļu stiklu, kas padara visu simtreiz lielāku, nekā tas ir? Kad to paņem un tur acu priekšā, un skatās uz ūdens pilienu no dīķa, tad tur redz tūkstošiem dīvainu dzīvnieciņu, kurus ūdenī citādi nekad neredz, bet viņi tur ir, un tā ir patiesība. Izskatās gandrīz kā vesels šķīvis, pilns ar garnelēm, kas lēkā cita pār citu, un viņas ir tik rijīgas, rauj cita citai rokas un kājas, galus un malas nost, un tomēr viņas ir priecīgas un jautras savā īpašā veidā.
Un reiz bija vecs vīrs, ko visi ļaudis sauca par Čum-un-Mudž, jo tāds bija viņa vārds. Viņš allaž gribēja no katras lietas izdabūt vislabāko, un, ja tas nepavisam neizdevās, tad viņš ķērās pie buršanas.
Tā nu viņš kādu dienu sēž, turēdams palielināmo stiklu acu priekšā, un skatās uz ūdens pilienu, kas ņemts no peļķes grāvī. Ai, kā tur čumēja un mudžēja! Tūkstošiem mazo dzīvnieciņu lēkāja un kūleņoja, raustīja cits citu un ēda cits citu.
"Tas nu gan ir pretīgi!" vecais Čum-un-Mudž iesaucās. "Vai tad nevar piedabūt viņus dzīvot mierā un saticībā, lai katrs darītu savu?!" Un viņš domāja un domāja, bet nevarēja neko izdomāt, un tad nu bija jāķeras pie buršanas. "Viņi jānokrāso, lai kļūtu skaidrāk saredzami," viņš sacīja un ielēja pilienā tāda kā sarkana vīna lāsīti, bet tās bija raganas asinis, vissmalkākā šķira par diviem šiliņiem; un visi dīvainie dzīvnieciņi kļuva caurcaurēm rožsārti, piliens izskatījās kā vesela pilsēta, pilna pliku mežoņu.
"Kas tev tur?" jautāja otrs vecs burvis, kam nebija vārda, un tas taisni ir tas smalkākais.
"Ja uzminēsi, kas tas ir," sacīja Čum-un-Mudž, "tad uzdāvināšu tev to. Bet nav nemaz viegli uzminēt, ja to nezina!"
Un burvis, kam nebija vārda, skatījās caur palielināmo stiklu. Piliens patiešām izskatījās kā vesela pilsēta, kur visi cilvēki skraida apkārt bez drēbēm! Tas bija baigi, bet vēl baigāk bija redzēt, kā viens stumdīja un grūstīja otru, kā plēsa un kampa, koda un skrāpēja. Kas bija apakšā, tam vajadzēja tikt augšā, un, kas bija augšā, tam vajadzēja uz apakšu! "Re, re! Viņa kāja ir garāka par manējo! Kriukš, nost to! Tur vienam aiz auss ir mazs puniņš, mazs, nevainīgs puniņš, bet tas moka viņu, — lai moka vēl vairāk!" Un citi knaibīja viņu, staipīja viņu un apēda mazā puniņa dēļ. Tur viens sēdēja tik kluss kā jaunava un vēlējās tikai mieru un saticību, bet tad šai jaunavai vajadzēja nākt priekšā, un citi raustīja viņu, plosīja viņu un apēda viņu!
"Ārkārtīgi interesanti!" burvis noteica.
"Jā, bet kā tu domā, kas tas ir?" jautāja Čum-un-Mudž. "Vai vari uzminēt?"
"Tas jau labi redzams!" otrs sacīja. "Tā taču Riiga vai kāda cita liela pilsēta, tās jau visas līdzīgas. Liela pilsēta tā ir!" Tas ir grāvja ūdens!" teica Čum-un-Mudž.
