Iespējams, daudzi nemaz nezina, Tukumā ir norisinājusies viena savā ziņā interesanta un pārsteiguma momentiem bagāta epizode
1944. gada jūnijā, ar sabiedroto spēku izsēšanos Normandijā, Nacistiskās Vācijas armijai austrumu frontē uz papildus rezervēm vairs nebija ko gaidīt, tādēļ arī padomju armija varēja izvērst plašākus uzbrukumus ar vēl ievērojamāku pārsvaru militārpersonāla un arī tehnikas ziņā.
Padomju armijas 2. un 3. Baltijas frontes, kuru uzbrukuma sektors bija Ziemeļu daļa, lai arī virzījās uz priekšu, viņiem neklājās viegli, jebkura operācija prasīja ļoti lielus zaudējumus, līdz ar to viņu virspavēlniecības plāni netika sasniegti.
Vācu armijas grupa „Ziemeļi” bija ievērojamā skaitliskā mazākumā un ar resursu trūkumu. Vienīgais, kas viņiem atlika darīt, bija karot pietiekami gudri.
Vienīgie, kam lielā mērā izdevās izpildīt savu plānu, bija 1. Baltijas frontes armija, kuras pretinieki Lietuvas teritorijā bija vācu armijas grupas „Centrs” daļas.
Pēc dažām pietiekami veiksmīgām operācijām Lietuvā, 1944. gada jūlijā dažām padomju motorizētajām vienībām izdevās bez lielas pretestības, apejot Jelgavu, sasniegt Tukumu un Klapkalnciemu, un tikt līdz Baltijas jūrai.
30. jūlijā Tukums bija nonācis viņu rokās. Jelgavu, kuru aizstāvēja galvenokārt latviešu karavīri, ieņemt tā arī neizdevās un cīņas tur turpinājās un piesaistīja lielus sarkanās armijas spēkus.
Padomju karavīri Tukumā un tā apkārtnē izvērsa plašu zagšanas kampaņu, uzbruka civilajiem iedzīvotājiem, šavā tā pat vien sagūstītus cilvēkus, aplaupīja ko un kuru vien varēja, veica izvarošanas .... kā jau to mēdza darīt tie, kas sevi dēvēja par "atbrīvotājiem", un starp šiem atradās arī pa kādam vietējam komunistam.
Armijas grupai Nord tas bija nelāgs brīdis, tā bija nošķelta un praktiski ielenkta, un karavīri par to uzzinot, jau savā starpā runāja, ka nu pavisam vairs nav labi. Sauszemes apgāde vairs nebija iespējama un vajazēja steidzamu plānu , kas glābtu šo situāciju.
Izūkvienībām bija jānoskaidro, kur padomju spēki ir visvieglāk uzveicami, lai 16. un 18. armijas varētu atkāpties no Igaunijas. Kapteiņa Leonīda Uijerta vadītās vienības izlūkinformācija, kā arī citu izlūku nodotā informācija liecināja, ka jāuzbrūk ir tieši Tukuma apkārtnē.
Šis uzdevums tika uzdots tanku komandierim H. Strahvicam (Hyacinth Strachwitz). 1944. gada augustā Strahvica vienība ar tikai 10 Tiger I tankiem un dažām bruņotām kravas mašīnām tika nosūtīta likvidēt ielenkumu, un vēlāk bija paredzēts iesaistīt arī steigā šajā reģionā safromērtās vienības.
20. augustā, kad vācu tankisti sasniedza Tukumu, viņiem bija skaidrs, ka pilsētā ir vaiāk nekā 50 T-34 tanku un arī dažāda cita bruņutehnika. Ieturot distanci šāviena attālumā, izmantojot radiosakarus, Strahvics sazinājās ar Rīgas jūras līcī izvietoto karakuģi Prinz Eugen, kas visu kara laiku nodrošinājis dominanci baltijas jūrā. Kuģa apkalpei tiek dotas precīzas koordinātas un no Prinz Eugen klāja lielgabaliem, kā arī no diviem citiem nelieliem karakuģiem tiek raidīti šāvieni uz padomju pozīcijām, kas iznīcina praktiski visus tankus T -34.
Kāds vācu karavīrs savās atmiņās raksta : atradāmies pozīcijās, un pēkšņi izdzirdējām virs mums dīvainus skaļus trokšņus, tā it kā lokomotīve brauktu tieši virs mums, paskatījāmies debesīs un tur lidoja kūpošs T -34.
Krievu tanki, kuru apkalpes mēģina pēdējā brīdī izbēgt, tiek iznīcināti ar precīziem šāvieniem no Tiger tankiem, kas tajā brīdī virzās uz Tukumu.
Padomju armijas bruņutehnika ir neitralizēta un to dzīvi palikušie karavīri padevušies, bet tomēr Tukumā norisinās cīņas vēl vairākas dienas, līdz pilsēta tiek pilnīgi atgūta un padomju terors pret civiliezīvotājiem tur tiek izbeigts.
Ar šīs operācijas iznākumu, Vācijas armijas gupa Nord varēja veiksmīgi veikt atkāpšanos uz Kurzemi. Arī Jelgavā Lielupes pozīcijās esošie karavīri septembrī tās atstāja un pievienojās armijas daļām Kurzemē, kur pēc tam norisinājās tālaka karadarbība un, kā tas ir labi zināms, Kurzeme tā arī netika ieņemta līdz pat kara beigām.
Titulbildē Prinz Eugen
Īpaši apdāvinātiem vēsturniekiem rakstu vēlreiz - ar atombumbu, Bikini atolā, 1946. gadā.
