Hetija Kerola piedzima 1911. gada 3. martā. Viņai bija 11 bērni, sieviete dzīvoja melnādaino apkaimē Baltimorā. Kerola apmeklēja baznīcu, dziedāja korī un dzīvoja parastu dzīvi, līdz viņa 1963. gada 8. februārī satika Viljamu Zancingeru ''Emerson Hotel'' Baltimoras centrā.
Zancingers bija 24 gadus vecs vīrietis ar sievu un diviem maziem bērniem. Viņš uzauga tabakas fermā Merilendas štata dienvidos, kas atradās aptuveni 100 km attālumā no Baltimoras. Vīrietis, šķiet, labi pavadīja laiku ballītē. ''Piedzērusies lauku pele lielpilsētā,'' rakstīja ''New Yorker''. Viņa uzvedība drīz vien kļuva nepieņemama, Zancingeram izsakot rasistiskas piezīmes personālam, turklāt viņš savu spieķi izvēlējās nevis atstāt pie mēteļa, bet ņemt līdzi. ''Man ar to bija jautri, bakstot citus,'' izteicās Zancingers. Diemžēl bakstīšana ar laiku pārvērtās sišanā, ciešot vairākiem darbiniekiem, to skaitā Kerolai.
Zancingers bija izdzēris tik daudz viskija, ka, visticamāk, pat neatcerējās savas izdarības, tomēr tām bija pietiekami daudz liecinieku. Dorotija Džonsone un Mildreda Džesapa, kuras apmeklēja baznīcu kopā ar Hetiju, skaidri atceras dienu, kad Hetija devās aizsaulē. ''Es atceros, ka todien Hetija devās uz darbu viesnīcā. Vēlāk padzirdēju, ka viņai kāds iesitis ar spieķi, bet uzreiz pēc tam mēs uzzinājām, ka viņa ir mirusi. Visi baznīcā kļuva drūmi. Tas bija liels trieciens,'' sacīja Džonsone. Kerolai tovakar bija daudz darba. Kad Zancingers viņu steidzināja sagādāt pasūtīto dzērienu, sieviete atbildēja, ka viņa jau strādā maksimāli ātri. ''Man nav jāklausās kas tāds no nēģera,'' nošņāca Zancingers un iesita sievietei ar spieķi. Viņš sievietei izraisīja lielu stresu, kas rezultējās insultā. Zancingers jau bija apsūdzēts par vardarbību pret viesnīcas darbiniekiem, taču tagad apsūdzībām pievienojās slepkavība. ''Es domāju par to, kāda cieņa bija šim vīram pret cilvēkiem. Kā viņš izturējās pret sievietēm? Viņš nemaz nedomāja par citiem. Viņš citus uzskatīja par vergiem,'' izteicās Džesapa.
Pēc Hetijas Kerolas nāves atklājās, ka sitieni nebija vainojami nāvē. Tie bija naidīgie vārdi, kas izraisīja viņas insultu. Šī iemesla dēļ Zancingeru apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma. Cietumā viņam nācās pavadīt tikai sešus mēnešus. Tiesneši vairījās viņam piespriest lielāku sodu, jo tad Zancingeram būtu jādodas uz štata cietumu, kur, viņuprāt, Zancingeru apdraudētu melnādainie ieslodzītie. Interesanti, ka viņa soda izpilde tika aizkavēta, lai viņš varētu ievākt tabakas ražu. Zancingers mira 2009. gada 3. janvārī. Pirms tam viņš teica šādi: ''Es zinu, ka manis dēļ tā sieviete mira. Tā ir mana atbildība. Mana runāšana gan nepalīdzēs ne viņai, ne viņas ģimenei. Es cienu Kerolu ģimeni par viņu lēmumu nerunāt par to publiski. Manuprāt, labākais risinājums ir beigt runāt par to.''
1963. gada 23. oktobrī 22 gadus vecais Bobs Dilans ierakstīja dziesmu par Hetiju Kerolu. Tas notika tikai divus mēnešu pēc Zancingera notiesāšanas. Dilanam šķita nepieņemama dzērāja izturēšanās pret smagi strādājošo sievieti, bet piespriestā soda ilgums kļuva par iemeslu dziesmas sarakstīšanai. Zancingers gan uzskatīja, ka dziesma ir ''sasodīti meli''. Lai arī dziesmā ir faktu kļūdas, tajā tiek komentēts sešdesmitajos gados pastāvošais rasisms. Tobrīd pastāvēja rasu segregācija, piemēram, skolu integrācija vietā, kur notika incidents, notika tikai 1967. gadā.
Kerola netika aizmirsta pēc bērēm, kuras apmeklēja 1600 cilvēku. 2017. gadā Kerola un viņas ģimene tika godināta, turklāt kāda no ietvēm tika nosaukta par ''Hetijas Kerolas ceļu''. ''Jūtos lepna un pagodināta, redzot to, ka mana vecvecmāte bija lieliska persona. Viņa nav aizmirsta,'' saka Bridžita Kerola.
