Titāniks (angļu: RMS Titanic) bija otrais no superlaineru trio, kas tika uzbūvēti, lai dominētu transatlantijas ceļojumu biznesā. Kuģis piederēja White Star Line un tika uzbūvēts Harlanda un Volfa kuģu būvētavā. Izlaišanas laikā Titāniks bija lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē. Savā pirmajā braucienā, 1912. gada 14. aprīlī, svētdienas vakarā 23:40 (pēc kuģa laika), Titāniks saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un četrdesmit minūtēm pirmdienas rītā 2:20. Bojā gāja 1500 cilvēku, tā bija viena no lielākajām miera laika jūras katastrofām un arī pati slavenākā. Titānika uzbūvēšanai tika izmantotas modernākās tā laika tehnoloģijas un tādēļ tika uzskatīts, ka tas ir “nenogremdējams”. Kuģa nogrimšana daudzus šokēja, jo, neskatoties uz pieredzējušo apkalpi un moderno aprīkojumu, kuģis nogrima ar lieliem cilvēku zaudējumiem.
Titāniks bija White Star Line piederošs okeāna laineris, kuru uzbūvēja Belfāstā, Īrijā, Harlanda un Volfa kuģu būvētavā, lai tas sacenstos ar Cunard Line kuģiem "Luzitānija" un "Mauritānija". Titāniks bija paradzēts kā lielākais un greznākais kuģis, kāds jebkad uzbūvēts. Titānika, kura būvēšanu sponsorēja amerikānis Dž.P. Morgans, būvēšana sākās 1909. gada 31. martā, kuģa korpuss tika pabeigts 1911. gada 31. maijā, pilnībā kuģis tika pabeigts 1912. gada 31. martā. Titāniks bija 269 metrus garš un 28 metrus plats, kuģa tonnāža bija 46,328 tonnas, un augstums no iegrimes līnijas līdz laivu klājam bija 18 metri. Titānikam bija divi četrcilindru tvaika dzinēji un viena zema spiediena Pārsona turbīna, tas darbināja trīs dzenskrūves. Pavisam bija 29 boileri, kurus sildīja 159 ogļu krāsnis un tas palīdzēja kuģim sasniegt 23 mezglu (43km/h) ātrumu stundā. Tikai trīs no četriem 19 metrus augstajiem skursteņiem darbojās, ceturtais skurstenis kalpoja ventilācijai un tika pievienots tikai lai kuģis izskatītos iespaidīgāks. Kuģis varēja uzņemt pavisam 3 547 pasažierus un apkalpi.
Tam laikam kuģis bija nepārspēts tā greznībā. Uz kuģa bija peldbaseins, sporta zāle, turku pirts, bibliotēka un skvoša laukums. Pirmās klases istabas bija dekorētas ar koka paneļiem, dārgām mēbelēm un elegantām dekorācijām. Uz kuģa bija trīs lifti pirmās klases pasažieriem un, kā jauninājums, bija arī lifts otrās klases pasažieriem.
Titāniks tika uzskatīts par kuģu arhitektūras un tehnoloģijas sasniegumu virsotni. Žurnāls Ship Builders uzskatīja, ka Titāniks ir „praktiski nenogremdējams". Titāniks bija sadalīts 16 ūdens noturošās starpsienās ar durvīm, kuras aizvērtas turēja magnētiska bulta, kas aizvērtos, ja parautu slēdzi, kas atradās uz komandtiltiņa; starpsienas tomēr nesniedzās līdz augšējam klājam (tās sniedzās tikai līdz E-klājam).Titāniks varētu noturēties uz ūdens pat tad, ja aplūstu divi vidējo starpsienu bloki un četri priekšējie starpsienu bloki (ja vairāk, tad kuģis sāktu grimt).
Trešdien,1912. gada 10 aprīlī kuģis uzsāka savu liktenīgo ceļojumu no Sauthemptonas, Anglijā uz Ņujorku, kuģa kapteinis bija kapteinis Edvars J. Smits. Kad Titāniks pameta savu vietu, propelleru radītā turbulence izraisīja to, ka laineris New York izkustējās no savas pietauvošanās vietas un bīstami tuvu pietuvojās Titānikam, tikai 1 metru un 20 centimetru attālumā no kuģa borta, pirms velkonis paspēja aizvilkt laineri New York atpakaļ. Tādēļ kuģa atiešana aizkavējās par stundu. Šķērsojis Lamanša šaurumu, Titāniks piestāja Francijā, kur tika uzņemti vēl pasažieri un nākamajā dienā Kvīnstaunā, Īrijā, pirms sāka ceļu uz Ņujorku ar 2 223 pasažieriem uz klāja.
Titānikam bija trīs klāji, kas sadalīja pasažierus pa klasēm.Trešā klase sastāvēja no sīkām kajītēm pašā zemākajā klājā, tajos parasti dzīvoja imigranti, kuri devās uz ASV cerībā sākt labāku dzīvi. Otrās klases kajītes un istabas bija tādas pašas kā pirmās klases kajītes uz citiem kuģiem. Pirmā klase bija kuģa luksus daļa.
Svētdienas naktī, 14. aprīlī, temperatūra bija nokritusies tuvu pie nulles un okeāns bija rāms. Kapteinis Smits, saņēmis brīdinājumu par manītiem aisbergiem tajā rajonā, izmainīja Titānika kursu nedaudz uz dienvidiem. Tajā svētdienā pulkstens 13:45, tika saņemta ziņa no tvaika kuģa America, kurā brīdināja, ka Titānikam uz priekšu pa kursu ir liels aisbergs, bet ziņojums tā arī nenonāca līdz komandtiltiņam. Vēlāk tajā vakarā, citi ziņojumi tika saņemti par aisbergiem, šoreiz tikai no kuģa Mesaba, šis ziņojums arī nenokļuva līdz komandtiltiņam. 23:40 braucot uz dienvidiem no Ņūfaundlendas, novērotāji Frediriks Flīts un Redžinalds Lī pamanīja lielu aisbergu tieši priekšā kuģim. Flīts paziņoja trauksmi un pa telefonu piezvanīja tiltiņam un pateica:”Aisbergs tieši priekšā” Pirmais virsnieks Mērdoks pavēlēja griezt pa labi apstādināt dzinēju un braukt uz atpakaļu. Sadursme bija neizbēgama, un aisbergs aizskāra kuģa labo sānu. Ūdensdrošās durvis tika aizvērtas tiko ūdens sāka piepildīt pirmos piecus blokus, par vienu vairāk nekā bija vajadzīgs, lai kuģis noturētos peldus. Piecu ūdensdrošo bloku masa pilna ar ūdeni nolieca kuģa priekšgalu uz priekšu tā atļaujot ūdenim appludināt citus blokus. Kapteinis Smits, kuru jau bija brīdinājuši par triecienu, ieradās komandtiltiņā un pavēlēja pilnīgu dzinēju apstādināšanu. Veicot inspekciju bija skaidrs, ka kuģis grimst, un neilgi pēc pusnakts tika sagatavotas glābšanas laivas un palīgā sauciens tika izsūtīts. Pirmā glābšanas laiva tika nolaista, septītā laiva, 00:40 no rīta un tajā atradās tikai 28 cilvēki. Titānikam bija 20 glābšanas laivas, kurās varēja satilpt 1178 pasažieri. Lai arī nebija pietiekami daudz laivu, lai tajās satilptu visi pasažieri, Titanikam tomēr bija vairāk laivu nekā bija noteikts Britu Kuģniecības Reglamentā. Tajā laikā glābšanas laivu skaits bija atkarīgs no kuģa tonnāžas, nevis no pasažieru skaita. Pirmās un otrās klases pasažieriem bija vienkārša pieeja glābšanas laivām, bet trešās klases pasažieriem tas izrādījās grūtāk. Daudziem izrādījās bija grūti tikt ārā no apakšējiem klājiem līdz glābšanas laivām. Nepalīdzot trešās klases pasažieriem, komandas locekļi aizslēdza vārtus un gaidīja pavēli, lai varētu palaist pasažierus uz augšējiem klājiem.
Operatori Džeks Filips un Harolds Braids bija aizņemti ar SOS signāla sūtīšanu. Daži kuģi atbildēja, ieskaitot Mount Temple, Frankfurt un Titānika māsas kuģis Olympic,bet neviens no tiem nebija pietiekami tuvu, lai paspētu laicīgi. Tuvākais kuģis bija Cunard Line kuģis Carpathia, tas atradās 93 km attālumā un varēja ierasties pēc četrām stundām — par vēlu, lai nonaktu līdz Titānikam laicīgi. Vienīgā zemes bāze, kura saņema signālu no Titānika bija Raisa raga stacija Ņūfaundlendā.
Aisbergs netālu no Ņūfaundlendas
No tiltiņa bija redzams kuģis. Kugis neatbildēja, ceturtais virsnieks Bokshols mēģināja signalēt kuģim ar Morzes lampu un pēc tam signalēja ar raķetēm, bet kuģis tā arī neatbildēja. Kuģis Californian, kurš bija apstājies netālu uz nakti dēļ ledus, redzēja tālumā gaismas. Kuģa Californian operators bija aizgājis gulēt. Pirms aiziešanas gulēt operators mēģināja brīdināt Titāniku par tuvumā esošajiem aisbergiem, bet viņam pārgurušais Titānika operators Džeks Filips atbildēja:"Shut up, shut up, I am busy".Kad kuģa Californian virsnieki pirmo reizi ieraudzīja kuģi, tie mēģināja signalēt kuģim ar savu Morzes lampu, bet ta arī nesaņēma atbildi.
Sākumā pasažieri nemaz nesteidzās pamest šķietami drošo kuģi un neizrādot nekādas pazīmes, ka zinātu kas viņiem draud un negribīgi sēdās glābšanas laivās. Rezultātā, lielakā daļa laivu tika nolaistas ūdenī pustukšas; viena laiva, kura bija paradzēta priekš 40 cilvēkiem tika nolaista ūdenī tikai ar 12 cilvēkiem uz klāja.Ar pavēli glābšanas laivu piepildīšanu „sievietām un bērniem pa priekšu”, Otrais virsnieks Laigtolers, kurš piepildīja laivas labaja borta pusē, atļāva vīriem pacelties uz laivām tikai kā airētājus un nekādu citu iemeslu dēļ nelaida uz laivas.Pirmais oficieris Mērdoks, kurš pielādēja laivas kreisaja pusē laida vīriešus uz laivas tikai tad, ja sievietes kļuva histēriskas.Jo vairāk sāka parādīties kuģa stūre , jo cilvēki sāka kļūt nervozāki un daļa laivu tika nolaistas pilnīgi piepildītas. Ap 2:05 visa priekšējā daļa bija jau zem ūdens un visas glābšanas laivas bija nolaistas. Ap 2:10 no rīta aizmugurēja daļa pacēlās uz augšu un varēja saskatīt visus trīs dzenskrūves un ap 2:17 ūdens bija jau sasniedzi laivu klāju. Notikumi sāka risināties lielā ātrumā, kad divas pēdējās glābšanas laivas noslīdēja no klāja, viena apgāzusies, otra līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Neilgi pēc tam, priekšējas skurstenis sagāzās, sadragājot daļu no komandtiltiņa un saspiežot cilvēkus, kuri atradās ūdenī. Uz klāja cilvēki skrēja uz aizmuguri un lēca pāri bortam cerībā, ka viņi sasniegs glābšanas laivas. Kuģa pakaļgals lēni pacēlās uz augšu un viss, kas nebija pieskrūvēts pie grīdas iegāzās ūdenī. Kamēr pakaļgals lēnām pacēlās, elektriskajā sistēmā beigu beigās notika īssavienojums un visas gaismas izslēdzās. Neilgi pēc tam korpuss neizturēja spiedienu un izraisīja to, ka Titāniks pārlūza uz pusēm pie diviem pēdējiem skursteņiem, un priekšgals pilnībā nogrima. Pakaļgals iztaisnojās un pēc tam pacēlās vertikāli. Pēc dažiem mirkļiem, ap 2:20, tas arī nogrima.
No visiem 2 223 cilvēkiem izdzīvoja tikai 706 cilvēki, 1517 cilvēki gāja bojā. Lielais bojā gājušo skaits bija dēļ tā, ka upuri cieta no hipotermijas, jo ūdens temperatūra bija tikai −2 °C (28 °F). Tikai divas no 18 glābšanas laivām atgriezās pēc cietušajiem. Glābšanas laiva 4 izglāba piecus cilvēkus, no kuriem divi pēc tam nomira. Apmēram pēc stundas atgriezās glābšanas laiva 14 un izglāba četrus cilvēkus, no kuriem viens pēc tam nomira. Citiem izdevās uzrāpties uz glābšanas laivām, kuras bija noskalotas noklāja. Pēc tam tika izvirzīti vairāki argumenti, ka vairākas laivas atgriezās, taču lielākā daļu izdzīvojušo bija nobijušies, ka laivas apgāzis tie, kas mēģinās ierāpties laivās vai arī, ka virpulis, kuru radījis Titāniks nogrimstot, lai gan beigās izrādījās, ka virpulis nemaz nebija tik spēcīgs.
Kuģim iegrimstot, tā divas korpusa daļas nogrima pavisam dažādos veidos.Priekšgals nogrima apmēram 609 metrus zem ūdens un nosēdās uz pamatnes lēni un diezgan maigi. Savukārt pakaļgals diezgan smagi atsitās pret okeāna pamatni un korpusu sarāva gabalos tajā vēl esošais gaiss.
Gandrīz pēc divām stundām kuģis Carpathia ieradās savākt izdzīvojušos. Pēc dažam stundām visi izdzīvojušie tika izglābti. Uz kuģa klāja tika veikts aizlūgums par cilvēkiem, kuri gāja bojā un ap 8:50 no rīta Carpathia devās uz Ņujorku.
Kad tika apkopoti dati par zaudētajām dzīvībām White Star Līnija noalgoja kuģi MacKay-Bennett, lai savāktu līķus. Pavisam tika atrasti 338 bojā gājušie.
Kad ziņas nonāca atklātībā liela daļa cilvēku bija šokēti par to, ka Titāniks nogrima ar lieliem cilvēku upuriem neskatoties uz tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kuri tika izmantoti kuģī. Avīzes bija pārpildītas ar stāstiem un aprakstiem par notikušo katastrofu.
Katastrofa smagi ietekmēja Sauthemptonas iedzīvotājus - saskaņā ar avīzes Hampshire Chronicle 1912. gada 20. aprīļa izdevumu katastrofa bija nopietni skārusi apmēram 1 000 vietējās ģimenes. Gandrīz vai ikviena ģimene Kapellas rajonā bija zaudējusi vairāk par vienu ģimenes locekli. Pirms izglābtie vispār nokļuva līdz Ņujorkai, izmeklētāji nolēma noskaidrot, kas notika ar Titāniku un vai varēja kaut kā to novērst. Amerikas Savienoto Valstu Senāts ierosināja izmeklēšanu par Titanika katastrofu 19. aprīlī, dienu pēc tam, kad Carpathia bija ieradusies Ņujorkā ar izdzīvojušajiem. Izmeklēšanas vadītājs, Senātors Viljams Aldens Smits, gribēja apkopot liecības no pasažieriem un apkalpes, kamēr viņi vēl visu skaidri atcerās. Smitam arī vajadzēja iztaujāt Angļu pilsoņus, kamēr viņi vēl ir Amerikā. Izmeklēšana ilga līdz 25. maijam.
Izmeklēšanā noskaidrojās, ka daudzi drošības noteikumi tika pārkāpti. Tika noskaidrots, ka kuģis Californian nesniedza pietiekamu palīdzību Titānikam. Tika noskaidrots, ka Titāniks atradies tikai 31 km attālumā, un nonāca pie slēdziena, kapteinim vajadzēja pamodināt operatoru.
Pati doma atrast un pat izcelt Titāniku ārā no ūdens radās neilgi pēc kuģa nogrimšanas. Neviens no mēģinājumiem nevainagojās ar panākumiem, līdz 1985. gada 1.septembrī amerikāņu un franču misija, kuru vadīja Žans—Luiss Mišels un Dr. Roberts Balards no Vūdholas okeanogrāfijas institūta, atrada kuģa vraku. To atrada uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas (41° 43′ 32″ Z 49° 56′ 49″ R)[1] ,guļam 3800 metru dziļumā, par 22 km tālāk no tās vietas, kura tika uzskatīta par Titānika nogrimšanas vietu.
Nozīmīgākais atklājums, kuru izdarīja komanda, bija tas, ka kuģis bija pārlūzis uz pusēm, priekšgals atradās 600 m tālāk no pakaļgala un pie tam pagriezies uz pretējo pusi. Līdz tam bija strīdi par to vai kuģis pārlūza vai nepārlūza, taču izmeklēšanā tika noteikts, ka kuģis nenogrimis veselā stāvoklī. Līdz atklājumam tika uzskatīts, ka kuģis nepārlūza.
Priekšgals ir ieracies 18 metrus dziļi okeāna pamatnē.Turklāt korpusa daļas ir ieliektas, jo ūdens, kas atradās iekšpusē, izlīdzināja spiedienu, kurš visu laiku palielinājās, kamēr kuģis grima. Pakaļgals bija ļoti sliktā stāvoklī. Kad pakaļgals grima, ūdens spieda ārā gaisu, tas savukārt saārdīja korpusu un klāju. Ātrums, ar kādu kuģis ietriecās okeāna pamatā, izraisīja vēl lielākus bojājumus. Vrakam apkārt ir liels lauks (2,6 km2), kurā ir pilns ar atlūzām — kuģa daļām, mēbelēm, galda piederumiem un personiskām mantām. Mīkstākus materiālus, tādus kā koks un paklāji, sagremoja jūras organismi. Tas pats notika ar cilvēku līķiem.
Sākumā vēsturnieki uzskatīja, ka aisberga trieciens kuģim izveidoja lielu plaisu tā korpusā. Tā kā daļa, kurā ietriecās aisbergs, bija zem ūdens, zinātnieki izmantoja sonāru un noskaidroja to, ka aisbergs ielieca korpusu, tā ka ūdens varēja iekļūt kuģī. Veicot ieniršanu ar speciālu robotu, tika izceltas dažas Titānika detaļas. Detaļu analīze parādīja to, ka dzelzs, no kuras bija izgatavots Titāniks, aukstā ūdenī kļūst neelastīga un trausla. Turklāt izrādījās, ka kniedes, kas saturēja kopā plātnes, bija trauslākas, nekā tika uzskatīts. Nav zināms, vai izturīgāka dzelzs būtu glābusi kuģi.
Dzelzs paraugs, kuru izcēla no ūdens, saturēja lielu daudzumu sēra un fosfora. Liela fosfora koncentrācija izveido plaisas, bet sērs izraisa reakciju ar dzelzi un veido dzelzs sulfīdu, kas padara dzelzi mazāk izturīgu.
Dr. Balards un viņa komanda neizcēla nekādus priekšmetus no katastrofas vietas, jo uzskatīja to par kapu apgānīšanu. Tomēr pēc starptautiskajiem jūras likumiem priekšmetu izcelšana ir obligāta, lai pieteiktu tiesības uz atradumu. Nākamajos gados notika vairakas tiesas prāvas, lai noteiktu, kam pieder izceltie priekšmeti un vraka atrašanās vietu. 1994. gadā Titāniks, Inc. tika paziņotas tiesības uz izcelšanu un vraka atrašanās vietu. Apmēram 6000 priekšmeti tika izcelti. Daudzi no tiem ir izlikti apskatei Grinvičas Nacionālajā Jūras muzejā.
Daudzi zinātnieki, ieskaitot Robertu Balardu, ir norūpējušies, ka tūristu apmeklējumi batiskafos un priekšmetu izcelšana paātrina vraka dēdēšanu. Zemūdens baktērijas sāka sagremot dzelzi, jau tad kad tas nogrima, taču dēļ bojājumiem, kurus radījuši apmeklētāji, Nacionāla Okeāna un Atmosfēras Administrācija apgalvo, ka korpuss var sabrukt nākamajos 50 gados. Vraks jebkurā gadījumā izzudīs pavisam. Ir aprēķināts, ka baktērijas katru dienu saēd 45 kilogramus dzelzs, tādēļ pat tad, ja uz turieni nedosies tūristi, maksimālais pēc 100 gadiem vraka vairs nebūs. Mazākas detaļas, piemēram, stūre, ir jau izzudušas.
↑ Titānika nogrimšanas vietu kartēs var apskatīt šeit - scale= should be scale: in {{Coord}}
