Tetovēšanas vēsture ir gara un interesanta, iespējams, pilnībā neizprasta.
Ir atklāts, ka tetovēšanas mākslu piekopa valstīs visā pasaulē, t.i., visos kontinetos, rasēs un kultūrās.
Aizsākumi
tie tiek datēti tik tālu atpakaļ kā 3300 pirms kristus. Cilvēki tic, ka tetovēšana tika izmantota terapētiskiem nolūkiem neolīta (jaunā akmens) laikmetā. Pie tam mūmijas, kuru mumificēšana datēta ar 300 gadu pirms kristus, arī atrastas ar tetovējumiem. Tipiski tetovēti tika dzīvnieki ar smalki izstrādātām detaļām.
Tetovēšana ienāk Rietumu pasaulē
Lai gan tiek ticēts, ka daudzas vecās kultūras praktizeja tetovēšanu rietumu karaļvalstu robežās, bija jāgaida līdz 1000 gadam mūsu ērā, līdz tetovēšana atkal kļuva par kultūras sastāvdaļu. Tiek ticēts, ka daudziem Anglijas karaļiem bija tetovējumi, bet pirmais, kurš tiešām ir ticis ar tādu dokumentēts ir karaslis Harolds II, kurš valdīja no 1022 līdz 1066 gadam. Ir zināms, ka viņam uz krūtīm ir bijuši ietetuvēti vārdi "Edith" (Īdita/Edīte), kas bija viņa mīļākās vārds, un "England" (Anglija).
Tetovējumi radīja jaunu satraukumu Anglijā, kad sers Mārtins Frobišers atveda vietējo vīrieti, sievieti un bērnu no viņa ekspedīcijas, kurā tika meklēta ziemeļrietumu pāreja uz Ķīnu. Sievietei bija tetovējumi gan uz pieres, gan zoda, kas likās ļoti interesanti Elizabetei I.
Tetovēšana kļūst populāra.
Par spīti tam, ka daži karaliskās ģimenes locekļi bija tetovēti un bija interese šajā nodarbē, tetovēšana nebija populāra līdz kapteinis Kuks un viņa vīri atgriezās no jūras ceļojuma uz Polinēziju ar tetovējumiem. Viņi izvēlējās uz mājām atvest tetovējumus kā suvenīrus no ceļojumā satiktajiem vietējajiem iedzīvotājiem. Šāda nodarbe kā tetovēšanās kamēr kuģo jūrā drīz kļuva ļoti izplatīta matrožu un citu kuģotaju vidū un vēl joprojām tradīcija ir saglabājusies.
Kuks arī ir ticis pie goda kā pirmā persona, kas lietojusi vārdu "tattoo" (tetovējums). Šis vārds ir radies no vārda, ko vietējie iedzīvotāji izmantoja, lai aprakstītu savus mākslas darbus un Kuks to pierakstīja savā dienasgrāmatā kā "tattow".
Britu karaliskā tiesa arī bija fascinēta no jaunās mākslas formas, kad Kuks un viņa biedri atgriezās ar tetovējumiem. Karalis Džordžs V, kurš tajā brīdī vēl nebija kronēts, ietetovēja Jeruzālems krustu 1892 un vēlāk, kad viņs atradās Japānā, viņa apakšdelmu izrotāja pūķa tetovējums. Pēc tam daudzi citi karaļi arī domāja par saviem tetovējumiem.
Tā kā tetovējumi saistījās ar karalisko tiesu, šāda veida ķermeņa izotāšana sāka saistīties ar augstākās klases cilvēkiem Eiropā. Bija pat baumas, ka karalienei Viktorijai ir tetovējums vietā, kas tika raksturota kā "intīma". Lēdija Rendolfa Čērčila, Vinstona Čērčila māte, bija ar čūskas tetovējumu ap plaukstas locītavu, ko viņa slēpa ar dimanta rokassprādzēm, kad nepieciešams. Piedevām viņai bija pīrsings nabā.
Tetovējumi mūsdienās
Šobrīd tetovējumi vairs nesaistās tikai ar eliti. Kādā laika periodā tie patiesībā saistījās ar zemākas klases indivīdiem vai "nepatikšanu cēlājiem". Šobrīd tie ir populāri visu klašu vidū, bet tajā pašā laikā ir daudzas reliģijas, kas tetovēšanos neatbalsta. Saskaņā ar striktu ebreju likumu, tetovēšana ir aizliegta: "Neradi dziļas brūces savā ādā priekš mirušajiem. Neradi nekādas zīmes uz savas ādas. Es esmu Dievs." (Leviticus 19:28).
Daudzi kristieši arī ietver šo pantu savā ticības sistēmā, lai gan ir kļuvis zinākms, ka kristietības aizsācēji ir izmantojuši tetovējumus kā aizsardzības amuletus.
Musulmaņi aī uzskata, ka tetovēšana ir aizliegta, jo tie ir kā centieni izmainīt to, ko radījis Allāhs. Tomēr dažiem reliģiskajiem vadoņiem ir pretēji uzskati - tetovējumi ir pieņemami.
Neskatoties uz reliģiskajiem aspektiem tetovēto cilvēku skaits turpina pieaugt.
