Teijāters, kas neapnīk21

Pēc pirmizrādes laikrakstā ‘’Dienas lapa’’ varēja lasīt bargas recencijas un kritiķi lugai pasludināja nāves spriedumu. ‘’ Viss tas ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arī ne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt par bagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairs nemaz nevar radīt nekā nopietna un ir izrakstījies!’’ Izrāde togad tika izrādīta tikai 3 reizes un varētu domāt, ka kritiķiem izrādījās taisnība.

Jānis Poruks pat apvainoja Blaumani, ka tas piesavinājies viņa sižetu no stāsta ‘’Krustēvs Dāvis’’, kur arī izmantots ‘’Silmaču’’ vārds un lauku sētā ierodas skroderi.

Nākamo reizi noniecinātā luga tika izrādīta pēc tikai pieciem gadiem – 1907.gadā. Šo iestudējumu izdodas noskatīties arī tā autoram. Aizejot mūžībā Blaumanis tā arī neuzzināja, ka nākamībā šī luga kļūs par visu latviešu iemīļotu.

Pirmās brīvvalsts laikā Skroderdienas atkal atgriežas uz teātru skatuvēm. 1921.gada 17.martā tā pirmo reizi tiek izrādīta Nacionālajā teātrī. Un atkal Kārlēna lomu spēlē aktrise – Mirdza Šmithene. Arī jaundibinātajā Dailes teātra repertuārā vieta atrodas šai lustīgajai komēdijai. Tas bija pirmais mēģinājums lauzt latviešu teātra tradīcijas – teātra dibinātājs Eduards Smiļģis to veidoja pēc masku komēdijas principiem.

1935.gada 31.augustā Nacionālajā teātrī ir svētki – tiek spēlēta 5000 izrāde un tā ir ‘’Skroderdienas Silmačos’’ A.Amtmaņa-Briedīša režijā. Šajā izrādē pirmo reizi izskan populārā Ieviņas, Rūda un Kārlēna dziesma ‘’Lai līgojam, lai svinam’’. Būmaņa mūzika, bet vārdus uzraksta Nacionālā teātra dramaturgs Voldemārs Sauleskalns.

Lai arī cik tas dīvaini nebūtu, bet tieši okupācijas gados šī luga piedzīvo savus ziedu laikus. Un ne tikai uz profesionālo teātru skatuvēm, bet skroderdienas labprāt spēlē arī daudzie amatierteātri.

1955.gada iestudējumā Amtmanis-Briedītis nedaudz pamaina Blaumaņa lugas nosacījumus – Silmaču saimniece kļūst krietni vecāka un tāpēc parādās sociālās nevienlīdzības un varaskāres deva. Un partijas funkcionāriem tas tīri labi patika.

Un kopš tā laika šī luga nepārtraukti atrodas profesionālo teātru repertuārā. Mainās aktieri un režisori, kas palaikam mēģina skatītājiem uz to visu paskatīties arī no citas puses. Un tomēr skatītājiem vislabāk patīk tradicionālais variants. Vai tas nozīmē, ka latvieši pēc savas būtības nav avangardisti un turas pie zināmām vērtībām?

1986.gadā pirmoreiz ‘’Skroderdienas Silmačos’’tiek izrādītas Druvienas brīvdabas estrādē. Skatītāji sabrauc no malu malām. Divās dienās izrādi noskatās ap 16 000 skatītāju. 1989.gadā izrādē piedalās arī gaidīti ciemiņi – ‘’Čikāgas piecīši’’. Tradīcija turpinās līdz 1991.gadam. Bija jāpaiet vēl 25 gadiem, lai atkal Druvienas estrādē daudzo skatītāju acupriekšā risinātos daudziem jau tik daudz zināmie notikumi.

Latvijā nav otras tādas lugas, kas spētu izkonkurēt Skroderdienu popularitāti. Šogad Leļļu teātris nolēma, ka nedrīkst atpalikt no citiem teātriem un arī iestudēja ‘’Skroderdienas Silmačos’’ pa savam lāgam.

Katram jau būs sava atbilde kāpēc šī luga ir tik populāra un kāpēc to neapnīk skatīties. Man patīk režisora Edmunda Freiberga, kurš arī pats to iestudējis, atbilde: "Šī ir ļoti latviska luga un ļoti sirsnīga luga. Savās proporcijās tā man atgādina harmonisko, latvisko māla krūzi ar ļoti skaistu, dzirdu glazūru. Lugas latviskums slēpjas atpazīstamībā, toskait tipāžu uzpazīstamībā un brīnišķīgajā dramatiskā un komiskā savijumā."