Tanki 2. Pasaules karā, to apraksts, modeļi, kurus izmanto14

Vidējie tanki

To masa svārstās no 20 t līdz 35 t. Tieši vidējās tanku kategorijas tankos ir vērojama, iepriekš minēto trīs faktoru – ugunsspēka, mobilitātes un aizsardzības līdzsvarošana. Lielākoties tika izmantoti cīņās pret citiem tankiem un tika speciāli veidoti tā, lai varētu izturēt prettanku ieroču šāviņus. Tā tanka Pantera IV un tanka T-34 korpusi bija līdzīgi veidoti, lai neteiktu identiski ar dažām atšķirībām, savukārt  to lielgabala stobru garumi atšķīrās, tankam Pantera IV stobrs bija īss un tā galvenais uzdevums bija kājnieku neitralizēšana, savukārt tankam T-34 stobrs bija garāks, tā vairāk paredzēts lielākam attālumam un spēkam, ar kādu tas spēja raidīt lādiņu, par tā primāro mērķi kļūst pretinieka tanku neitralizēšana

Smagie tanki

To svars pārsniedz 45 t un pēc teorijas tie bija radīti, lai varētu veikt frontes pārrāvumus un doties dziļi frontes aizmugurē, kur to uzdevums bija iznīcināt apgādes konvojus un armijas rezerves, tomēr prakse pierādīja, ka tie daudz noderīgāki ir aizsardzībā nekā uzbrukumā. Tos raksturo liels bruņu biezums un pietiekami jaudīgs ugunsspēks, tādejādi uz šo divu faktoru augsto rādītāju līmeni, to mobilitāte bija daudz mazāka, nekā vieglās vai vidējās klases tankiem, bet smagās klases tankiem nebija līdzīgu tanku vidējās klases tanku starpā, ja salīdzinām to lielgabalu kalibrus un garumu, tā piemēram, Tanka Pantera V jeb kā oficiāli, tika saukts Tīģeris, lielgabala kalibrs bija 88 mm un bruņu biezums bija 100 mm, savukārt zināmākajam vidējās tanku klases pārstāvim, tankam T-34 lielgabala kalibrs bija 85 mm, bet bruņu biezums 90 mm, kaut gan tās bija plānākas, tās bija uzstādītas 45o lenķī, kas bija aptuveni 3 reizes izturīgākas, ne kā tanka Tiger bruņas, jo tās spēja novirzīt lādiņu sānis un nesaņēma visa lādiņa spēku pa sevīm,  kā arī tā stobra garums bija īsāks, tādejādi vācu Tīģeris cīņu varēja uzņemties gan ātrāk, kad vēl T-34 nevarēja uzsākt kauju dēļ attāluma, gan izturēt vairums tiešu trāpījumu pa savām bruņām, jo šeit svarīgu faktoru nospēlēja bruņu kvalitāte un komponenti, kas tajās tika izmantoti, šai sakarā es vēlētos izmantot citātu no darba            “Tanks for the memories”, kur artilērijas virsnieks  Džeks Šepards dalās atmiņās par cīņu ar vācu tanku Tiger:  ” Mēs nemeklējām cīņas ar tankiem. Bet vienu reizi, kad mēs nācām pāri kalnam, pretim likenīgajam pagriezienam ar roboto uzkalnu. Gandrīz pašā virsotnē šim pakalnam, bija vācu Tīģeris, kas šāva ar savu 88 mm lielgabalu pa visu, kas kustējās no mūsu puses uz uzkalnu, tādejādi piespiežot mūs uzņemties cīņu pret mūsu gribu. Tā  mēs sākām šaut visu, kas mums bija pa šo tanku. Artilērija izšāva visu, kas tai bija. Smagā artilērija, kuras sastāvā bija 155 mm lielgabali un 8. Collu munīcija šāva tai skaitā. Bet tanks ne reizes nepakustējās un turpināja šaut. Beidzot tanks beidza šaut un
mēs devāmies pie tā, es personīgi ierāpos tankā. Tas bija tukšs no gāzes un tas bija vēl arvien lietojams. Mežs, bija tīrs no kokiem ap 100 jardiem rādiusā no tanka. Nebija neviena koka  palikuša, kas stāvētu. Tur bija iespiedumi tankā, kur lādiņi bija trāpījuši un atsviesti rikošetā. Pat ķēdes nebija sašautas. Viņi vienkārši tur sēdēja, kā lādiņa kastē un izlietojuši visu munīciju pameta tanku.”
Šeit iespējams, ka liela daļa lādiņu tika šauts lenķī, kas lielāks par 45o grādiem, tādejādi krītot uz tanku no augšas, tie nespēja nodarīt lielus bojājumus tanka korpusam, jo tanka Tiger bruņas sevišķi biezas bija uz un ap torni, tādejādi, tas spēja izturēt artilērijas lādiņu spēku, vienīgi nav zināms, kādi lādiņi tika izmantoti, kumulatīvi vai fugasa tipa lādiņi, bet spriežot pēc teiktā, ka tanks ir tukšs no gāzes, jādomā, ka izmantots ir fugasa tipa lādiņs, kura enerģija pēc lādiņa detonēšanās izplatās uz sāniem, no lādiņa lidojuma virziena, tā domāti, lai nodarītu pēc iespējas lielākus postījumus uz kvantitāti, nevis uz viena mērķa iznīcināšanu, vai bruņu caursišanu.

 

anku armija - definitīvais skaidrojums un struktūra


Tanku armija par patstāvīgu armijas daļu kļuva tikai II Pasaules kara laikā, kad tai tika ierādīta būtiska loma armijas sastāvā un  izstrādāti taktiskie uzdevumi. Uz tā pamata kļūstot par neatņemamu kaujas dalībnieci un kā spēcīgs kājnieku atbalsts, tā izšķīra II Pasaules kara gaitu un būtiski mainīja spēku samēru starp valstīm. Bija sācies mobilais karš, kas otrajā vietā atgrūda pozīciju karu. Visi bija rēķinājušies, ka  II Pasaules karš beigsies ātri un ar strauju Vācijas uzvaru karā, jo tā centās īstenot “Zibenskara” plānu, bet vēsture rāda, ka karš ne tikai ievilkās, bet arī  kļuva par postošāko un lielāko, ko pasaule līdz tam bija piedzīvojusi, neapšaubāmi šo karu mēs varam nosaukt par militārās tehnikas sasniegumu karu, jo lai sasniegtu rezultātus karā visas valstis centās attīstīt spēcīgu militāro tehniku ar kuras palīdzību tās varēja karot  vai nu sabiedroto pusē, vai Vācijas un Itālijas pusē.

Krievijas tanku armijas struktūra un tās sastāvā esošie tanki

Krievijas armija tanku nozīmi saskatīja tikai pēc pirmā 5.g. plāna, respektīvi, tikai pēc 1929.g. Krievijas armija pievērsa pastiprinātu uzmanību tanku ražošanai, nozīmīgi ir tas, ka šī ražošana attīstījās ļoti strauji tieši ar Josifa Staļina ieinteresētību tanku ražošanā, uz tā pamata Krievijas aizsardzības budžets tika palielināts līdz 5 tūkstošiem milijonu rubļu, kas deva iespēju attīstīt gan militāro industriju, gan veikt visus nepieciešamos jauninājumus motoru un bruņojuma izstrādē. 1930.g.  maijā krievu armija sastādīja pirmo mehanizēto brigādi, kuras sastāvā ietilpa divi tanku bataljoni, divi motorizētie kājnieku bataljoni, kā arī viens tehniskā nodrošinājuma bataljons un artilērijas bataljons.
30.g. vidū Krievijas armijas sastāvā jau ir ap 10 000  tanku, kas pārsniedza skaitliskā ziņā jebkuras citas nācijas motorizēto bruņojumu. Tā kā Krievija salīdzinoši vēlu uzsāka tanku ražošanu, tā noslēdza Krievijas – Vācijas slepeno līgumu par tanku izstrādi un testēšanu  Kazaņā netālu no Volgas, lai varētu iegūt vajadzīgās zināšanas tanku izstrādē, tādejādi jau II Pasaules kara laikā abu lielvalstu bruņojumā ir līdzīgu tanku, varētu teikt pat ka kopijas, kas balstītas uz abpusējo tehnisko darbu Kazahstānā, šis līgums tiek noslēgts pateicoties Klementam Jefremovičam Vorošilovam.
30tajos gados izstādātā tanku taktika balstās uz maršala Mihaela Tukačevska un Kaļinovska izstrādātajām teorijām, uz kuru pamata tanki kā smagie kaujas ieroči kaujā ir spējīgi cīnīties vieni paši bez  kājnieku atbalsta, skaitliskā lielumā un grupās, teorijai par pamatu ir ņemta teorija, ko izstrādājis Lidels Harts, uz tā pamata Tukačevska izstrādātā teorija nonāk pretrunā ar J.Staļina uzskatiem, kas apsūdz Tukačevski reakcionārā darbībā un kapitālistisku ideju pārņemšanā, tā 1937.g. piespriežot nāvessodu Tukačevskim un viņa darbus iznīcinot, dodot  vietu ģenerāļa Dimitrija Pavlova izstrādātajai tanku teorijai, ka: “Tanks bez kājnieku atbalsta nevar dot izšķirošu lomu kaujaslaukā.”   Tā  Sarkanā armija par pamatu ņemot Francijas piemēru, pāriet no daudzskaitlīgām tanku grupām pie mazākām, kuras atbalsta kājnieki un vieglā tehnika. Šī teorija, pamatā, Krievijas armijā ir saglabājusies līdz mūsdienām.

 

T – 26

Vieglā tipa tanks. Tā izstrāde notiek starp 1931. - 1933.g., savukārt ražošanā tas ir līdz 1939.g   Standarta variantā tas ir bruņots ar diviem DT  7.62 mm ložmetējiem, bruņu biezums 10 mm un augstums 1.82 m, svars 3.15 t, ātrums 32 km/h, lai gan tanka siluets ir zems un salīdzinoši ātrs, ar ko centās kompensēt tā plānās bruņas un zemo ugunsspēku, tomēr tas cieta smagus zaudējumus. Tieši T-26 bija par pamatu tanku taktikas reorganizācijai, jo cīņās Spānijā tas zaudēja pilnībā savu efektivitāti cīņās pret ložmetējiem un lielgabaliem, jo nebija kājnieku, kas to piesegtu un novērstu uguni. Pats tanka tornis bija vadāms manuāli, kas apgrūtināja tā ātru noreaģēšanu uz pretinieku uz uguns atklāšanu. Neskatoties uz tanka zemajām kaujasspējām līdz 1937.g. tas tiek saražots aptuveni 5 000 eksekplāros, tādejādi esot visdaudzskaitlīgākais Krievijas armijā. Tikai 1938. – 1939.g. tas iegūst 45 mm lielgabala stobru, tā kļūstot pārākam pār Spānijas un Japānas armijas tankiem. Principā ar 1939.g. tā

ražošana tiek pārtraukta, kara gaitā izmantoja tikai jau saražotos T-26 tipa tankus, ko no kaujas lauka noņēma 1943.g. atzīstot tā nelietderību un neefiktivitāti. Šā modeļa tanki piedalījās Spānijas pilsoņu karā 1936. – 1939.g., karā ar Japānu 1938. - 1939.g., Krievijas – Somijas karā 1939. – 1940.g.  Tiek izstrādāts ļoti daudzās modifikācijās, gan kā komandiera tanks ar 37 mm stobru, gan ugunsmetēja prototips, kas bija nesekmīgs tā mazo izmēru dēļ.
 

Vieglā tipa tanks paredzēts kājnieku atbalstam, spēj pārvarēt dziļus ūdens šķēršļus. Ražošanā tiek apstiprināts 1939.g. 19. Decembrī, atzīstot par pietiekami stipru, lai aizvietotu tankus T-37 un T-38. Dēvēts arī kā tanks amfībija, slēgtais motors, kā arī ritošā daļa ļauj tam pārvarēt dziļus ūdens šķēršļus, to pārvarēšanu atvieglo tanka aizmugures daļā uzstādītais ūdens dzinējs un divas turbīnas sānos.
Pirmais tanks, kurā apkalpe apgādāta ar drošības jostām un glābšanas vestēm. Ugunsspēku nodrošina viens 12.7 mm ložmetējs un viens 7.62 mm ložmetējs vai arī viens 20 mm lielgabals sapārots ar 7.62 mm ložmetēju, augstums 2.12 m, svars 5.50 t, ātrums 45 km/h, bruņu biezums 16 mm. Jau no izstrādes brīža tanks T-40 ir paredzēts kājnieku atbalstam kaujaslaukā, bet Krievijas armijas virsnieku tendence tankus  T-37, T-38 un T-40 izmantot kā regulārus tankus, noveda pie smagiem zaudējumiem 1940. – 1941.g.

T – 38

Vieglā tipa eksperimentālais tanks.  Sāk ražot 1935.g. uz tanka T-37 bāzes, izveidojot jaunu piekari un ritošo daļu. Augstums 1.62 m, bruņu biezums 10 mm, ugunsspēks – viens 7.62 mm MG ložmetējs, svars 3.28 t, ātrums 40 km/h. Piedalījies vairākās eksperimentālās kaujās, tanki T-38 un T-26 ir tikuši desantēti no gaisa pretinieka aizmugurē, kā arī pildīts ar sprāgstviekām un sūtīts iznīcināt pretinieka bunkurus, pret smagajiem ložmetējiem bezspēcīgs.  Tas noveda pie tā, ka sākot ar 1938.g. tas tiek aizvietots ar T – 40. T-38 raksturo laba manevrētspēja, šķēršļu pārvarēšana un stabilitāte lielā lenķī.
 

T – 34

T-34 ir ražošanā visplašāk modificētais  un visilgāk lietotais vidējā tipa ātrais tanks tanks, no 1940. – 1945.g., kā arī tā modifikācijas tika lietotas pat līdz 1958.g., savukārt daži eksemplāri tika lietoti mazattīstīto valstu armijās līdz 80.-to gadu beigām.
Augstums 2.60 m, svars 32 t,  bruņu biezums 90 mm un lielgabala diametrs 76 - 85 mm. Tieši ar tanka T-34 parādīšanos kaujaslaukā notika revolucionārs apvērsums bruņu un ieroču izstrādē. Tanka T-34 priekšējās bruņas, kā arī torņa un aizmugures bruņas bija 450 grādu lenķī, savukārt priekšējās sānu un priekšējās apakšējās bruņas bija 600 grādu leņķī, kas spēja līdz 3x samazināt lādiņa spēku, kas tika raidīts pret tanku un novērst to rikošetā.
Kā atzīst liela daļa militāro vēsturnieku, tad šis ir II Pasaules kara labākais tanks, kurā ir sabalansētas visas tanka nepieciešamās īpašības, lai tas varētu veiksmīgi pastāvēt kaujaslaukā, tā ātrumu nodrošināja 12-cilindru dīzeļa motors V-2 ar 500 zirgspēku jaudu.