Tālo Austrumu Republika (TAR) (krievu: Дальневосто́чная Респу́блика, ДВР) bija 1920. - 1922. gadā starp Krievijas PFSR un Japānas impēriju pastāvoša bufervalsts Tālajos Austrumos un Austrumsibīrijā ar galvaspilsētu Čitā. Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām 1922. gada 15. novembrī pievienota Krievijas PFSR kā Tālo Austrumu apgabals, mūsdienās tās teritoriju aizņem Aizbaikāla novads, Amūras apgabals, Ebreju autonomais apgabals, Habarovskas novads un Piejūras novads.
IzveideIzveidota 1920. gada 6. aprīlī Ulanudē (tolaik Verhņeudinskā) notikušajā Piebaikāla Darbaļaužu Satversmes Sapulcē (Учредительный съезд трудящихся Прибайкалья), 14. maijā to atzina Padomju Krievijas valdība. Pēc pamiera noslēgšanas ar Sarkano armiju 1920. gada 15. jūlijā Japāna atzina Tālo Austrumu Republiku. Pēc kazaku atamana Grigorija Semjonova karaspēka padzīšanas 1920. gada 22. oktobrī galvaspilsētu pārcēla uz Čitu.
Pēc japāņu karaspēka izvešanas no Habarovskas TAR pievienojās arī Amūras novada teritorija. 1921. gada 12. februārī sāka darbu TAR Satversmes sapulce, kas 27. aprīlī pieņēma TAR konstitūciju.
Likvidācija1921. gada 26. maijā Vladivostokā ar japāņu okupācijas karapēka atbalstu tika pasludināta jauna bufervalsts - Pieamūras zemstes novads (Приамурский земский край). 1922. gada 24. jūnijā Japāna paziņoja par sava karaspēka izvešanu līdz oktobra beigām. Vladivostokā varu pārņēma ģenerālis Mihails Diterihss (Михаил Дитерихс). 1922. gada 25. oktobrī Sarkanā armija ieņēma Vladivostoku. Tūkstošiem bēgļu devās uz Harbinu Ķīnā. Tikai 1925. gadā Japāna atdeva PSRS Sahalīnas ziemeļu daļu.
