Daudz ir nostāstu par veciem skolas laikiem - par tiem laikiem, kad tavu omi vēl stārķis nebija atnesis, vai māte kāpostos atradusi, jeb ģimenes plānošanā vēl tu nebiji vēl ilgi ieplānots. Tā visa ir mūsu tautas vēsture.
Nesen pārlapoju grāmatu no mūsu zelta fonda. Tā ir Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata. Aplūkojot izteiksmīgās zīmētās ilustrācijas, automātiski tās sāku salīdzināt ar mūsu krāsainajām bildēm, ko katrs skolas bērns ar mobilo telefonu prot piepumpēt pilnus spokus. Esmu pārsteigta , ka dažos zīmuļa vilcienos ir vairāk pateikts kā viskrāsainākajā bildē. Šī iemesla dēl, izmantošu dažas bildes no minētās grāmatas.
Vēstures liecības nonākušas līdz mūsu dienām dažādos veidos, gan no paaudzes uz paaudzi dažādus gadījumus atstāstot, gan pierakstot. Cik tā patiesa, to grūti spriest, jo cilvēkam ir bijusi tieksme vienmēr vēlamo uzdot par esošo un daudz ko piepušķot. Jo vairāk mums ir šādu vēsturisku faktu, jo vairāk varam salīdzināt ar šodienu.