Šņaucamā tabaka ir īpaši sagatavota tabaka jeb pulveris, ko lieto kā baudvielu, iešņaucot degunā. To gatavo no tabakas, kas neder cigāriem un papirosiem. Šīs lapas šķiro un piesūcina ar īpašu mērci, ko izgatavota no augu un augļu sulām, salmiaka, potašas un vārāmās sāls. Tad šīs lapas liek tālāk raudzēties, labākajām šķirnēm izņem lapu šķiedras un samaļ dzirnaviņās. Šņaucamā tabaka veido psihisko un fizisko atkarību, taču nav iekļautas narkotisko vielu sarakstā (jocīgi, zāle nu arī nerada atkarību, vismaz ne lielāku, kā no kafijas, bet tā redz ir visa ļaunuma sakne), bet Latvijā ir aizliegts tirgot šāda veida tabaku (nu ķip baigā atšķirība, tauta nopīpējas un dabū vēzi vai nošņaucas un dabū arī vēzi, tad jākriminalizē vai jāligalizē viss). Šīs tabakas šņaukšana izraisa deguna gļotādas distrofiju un atrofiju, leikoplakiju (izskatās kā balts plankums, ko nevar nokasīt), kas tiek diognosticēts 40 – 60% lietotāju, turpmāk no tās var attīstīties vēzis (5% lietotāju 5 gadu laikā). Pēc uzsūkšanās asinīs tabakā esošās ķīmiskās vielas negatīvi ietekmē sirds asinsvadu sistēmu (sašaurina koronāro, smadzeņu un perifērisko artēriju asinsvadus, traucē sirds ritmu, veicina hipertoniju), gremošanas orgānus (veicinot čūlu) u. c. Pārmērīga šņaucamās tabakas lietošana pārkairina deguna gļotādu un tās nervus. Pārdozēšana no šņaucamās tabakas izpaužas kā galvas reiboņi, galvas sāpes, siekalošanās, slikta dūša un citi simptomi.
Pīpju tabaka ir tāda pati kā tinamā tabaka, bet speciāli paredzēta smēķēšanai pīpēs. To parasti pīpē paņemot mazu kušķi, uzliekot pīpes dobumā, aizdedzinot un pa caurulīti velkot iekšā dūmus.