Svētais Valentīns dzimis 234. gada 14. februārī Romā. Viņa tēvs un vectēvs bija priesteri.
Valentīns bija otrais bērns ģimenē. Pēc Valentīna ģimenē piedzimuši vēl septiņi bērni. Viņš kopā ar vecāko māsu palīdzējis mātei pieskatīt mazākos bērnus.
Šajā lielajā, draudzīgajā ģimenē bērniem kops agrīna vecuma tika attīstītas cilvēka labākās īpašības – mīlestība pret tuvāko, līdzjūtība pret lūdzēju un ciena pret vecākiem cilvēkiem.
Tāpat kā pārējie romieši, arī Valentīna tuvinieki pielūdza daudzus dievus.
Romiešiem bija skaisti pavasara svētki, veltīti dievietei Junonai – laulības un bērnu aizgādnei. Šajā dienā Valentīna tēvs pasniedza visiem bērniem dāvanas, katram sainītim pievienodams zīmīti ar velējumiem. Bērnu bija daudz, un tāpēc, lai nesajauktu dāvanas, vajadzēja uz katras zīmītes uzrakstīt, kuram tā domāta.
Lai vēlējums piepildītos, zīmīte noteikti bija jāizlasa vienatnē. Sākumā mazajam Valentīnam apsveikumus lasīja mīļotā māmiņa. Taču apķērīgais puika jau piecu gadu vecumā iemācījās pats ar zilbēm burtot tēva rakstīto.
Tikai paaudzies Valentīns saprata, ka zīmīšu autors nav vis kāda dievība, bet paša tēvs. Un nolēma, ka tad, kad pašam būs bērni, darīs tāpat. Valentīns, kurš bija audzis lielā ģimenē, sapņoja par vismaz pieciem bērniem.
Valentīnam piemita laipnība, labvēlība un uzcītība. Jau bērnībā zēns apjauta savu aicinājumu un nolēma kļūt par priesteri – tāpat kā viņa tēvs un vectēvs.
Astoņpadsmit gadu vecumā jauneklis apprecēja tēva drauga meitu Līviju. Sieva bija divus gadus jaunāka par viņu. Līvija kļuva par mīlošu sievu un rūpīgu māti, viņa dzemdēja Valentīnam dēlu un meitu. Viņš jutās ļoti laimīgs, no visas sirds mīlēja savu sievu un bērnus. Visu brīvo laiku viņš veltīja viņiem.
Divdesmit piecu gadu vecumā Valentīns kļuva par virspriesteri.
Amata dēļ Valentīns bija spiests apmeklēt un pārbaudīt tempļus, sekojot reliģisko ceremoniju norisei.
Kādā reizē viņš brauca mājās kopā ar jaunu priesteri, un klajumā abus pārsteidza briesmīgs negaiss. Nekur neredzēja nekādas pajumtes, tikai lauka vidū auga milzīgs vecs ozols.
Abi nolēma pārlaist negaisu, paslēpušies zem koka. Piegājis pie ozola, Valentīns atklāja, ka zem lapotnes jau patvērušies trīs ceļinieki. Tie bija kristieši, kas ceļoja pa pasauli.
Negaiss trakoja tik neganti, ka atlika vienīgi lūgties. Zem koka lūdzās pieci cilvēki, un katrs vērsās pie sava Dieva.
Pēkšņi kokā iespēra zibens, bet cilvēki kas atradās zem koka, nepaguva neko apjēgt. Kad viņi atjēdzās, tad atklāja, ka abi Valentīna zirgi gājuši bojā, bet vienīgais kristiešu zirgs ir sveiks un vesels.
Tad viens no ceļiniekiem teica Valentīnam: „Vai redzēji – tu uzrunāji savus dievus, bet tie bija aizņemti un nedzirdēja. Es lūdzu Dieva Dēlu Jēzu Kristu, un viņš aizbilda kādu vārdiņu par mani savam Tēvam. Kuram no mums ir taisnība?”
Valentīns neko neatbildēja. Viņš aizvien biežāk sāka domāt par to, kas notika klajumā pie ozola.
Pēc pārciestā negaisa Valentīns atklāja, ka viņam piemīt gaišredzība un dziednieka spējas. Viņam pietika pieskarties slimajai vietai, un cilvēks tūlīt izveseļojās.
Pēc diviem gadiem, trīsdesmit gadu vecumā, Valentīns kristījās un pieņēma jauno ticību.
Skaidrs, ka atkritējs, kas atmetis veco ticību, bija pakļauts visādām vajāšanām. Valentīnam bija jāslēpjas no ienaidniekiem un jānozūd.
Protams, viņš nevarēja uz ilgu laiku atstāt savu mīļo ģimeni, tāpēc reizēm slepus apmeklēja mājas. Kādas tikšanās laikā Valentīnu centās notvert romiešu kareivji, kurus bija brīdinājusi bijušā virspriestera „labvēļi”.
Valentīns tomēr neiekrita lamatās, un tad kareivji apcietināja viņa tēvu.
To uzzinājis, Valentīns labprātīgi padevās, jo cerēja, ka tad viņa tēvs tiks atlaists brīvībā. Taču vajātāji nepazina ne līdzjūtību, ne saudzību, un Valentīns nokļuva cietumā kopā ar tēvu.
Kādreiz agrāk Valentīns izdziedināja cietuma priekšnieka meitu, kura bija akla. Tāpēc, kad šī meitene padzirdēja, ka viņas glābējs atrodas kamerā, tūlīt ieradās apvaicāties, vai viņam kaut ko nevajag.
Valentīns palūdza nodot zīmīti savai ģimenei. Ar meitenes palīdzību viņš tagad varēja sazināties ar saviem bērniem. Bērni viņam rakstīja par savu bezgalīgo mīlestību, un viņš mierināja tuviniekus, kā prata.
Valentīns un viņa tēvs cietumā pavadīja pusgadu.
Abus pakāra 271.gada 14.februārī. Pils laukums, kurā mēdza izpildīt nāvessodus, bija par mazu, lai tur satilptu visi tie, kuri gribēja viņus pavadīt uz citu pasauli. Soda izpildīšanas laikā bija klāt arī Valentīna bērni.
Kad spriedums tika izpildīts, pūli pāršalca svētā vīra bērnu kliedzieni, kas pamazām noklusa daudzo cilvēku vaimanās. Bendes pirmoreiz piedzīvoja kaut ko tādu, ka ļaudis tik rūgti un skaļi apraudātu sodītos.
311.gadā imperators Galērijs, kurš visu mūžu bija vajājis kristiešus, neilgi pirms savas nāves redzēja sapni. Pie viņa bija ieradies Svētais Valentīns un teicis: ”Ja vēlies attīrīt dvēseli, tad pārej manā ticībā, bet manas nāves diena lai kļūst par visu mīlētāju dienu.”
No rīta Galērijs pavēlēja pārtraukt jebkādas kristiešu vajāšanas. Vēlāk svētki, kuri bija veltīti dievietei Junonai, sāka saukties par Svētā Valentīna dienu.
Romiešu dieviete Junona nogrima aizmirstībā, bet viņai veltītie rituāli turpmāk notika par godu Svētajam Valentīnam. Šajā dienā ir pieņemts apmainīties ar dāvanām un mīlestības vēstulītēm.
Avots: R.Garifzjanovs, Ļ.Panova "Tavs sargeņģelis - Jēzus krusts"
