Dažādos ceļos ziņas par Baltijas reģionu nokļuva līdz pat arābu ģeogrāfiem. Lielākoties Baltija, līdzīgi kā antīko autoru darbos, tiek tikai pieminēta un saistīta ar dzintara ieguvi. Izņēmums ir Abū Abdallāha ibn Muhameda al Idrīsi (īss vārdiņš :p ) darbs „Kitāb Rugār” jeb „Rodžera grāmata”, kurā ir ne tikai nosauktas Baltijas kaimiņzemes, bet minēti arī centri Latvijas teritorijā. Zviedru valodnieks R. Ekblūms atsevišķus vietvārdus identificējis kā Mežotni un Alsungu. Par Metsūnu jeb Mežotni Idrīsi raksta, ka tā esot liela, labi iekārtota, ziedoša, iedzīvotājiem bagāta vieta, kur pielūdzot uguni.
Ziņas par agrajiem viduslaikiem ir sastopamas arī Latvijas teritorijā tapušās hronikās – Indriķa hronikā un Senākajā atskaņu hronikā. Šajās hronikās Latvijas iedzīvotāji lielākoties dēvēti par viltīgiem, melīgiem, ne visai izglītotiem pagāniem, kuri piedevām vēl ir ķildīgi (nez kā vēl šos varēja dēvēt kristīgās ticības izplatītāji). Šur tur hronikās minētas kulta darbības - zīlēšana un elku pielūgšana. Piemēram, gadījumā ar Teodoriha ziedošanu. Turaidas lībieši gribēja Teoderihu ziedot tāpēc, ka viņa tīrumos labība auga labāk nekā lībiešu tīrumos. Dievu griba attiecībā uz Teoderihu tika noskaidrota zīlējot. Zemē nolika šķēpu un lika pār to kāpt zirgam, skatoties kuru kāju viņš spers pirmo. Tā kā zirgs pirmo spēra dzīvības lēmēju kāju, tad zīlnieks apgalvoja, ka zirga mugurā sēdot kristiešu dievs – zirga muguru vajagot noslaucīt, lai dievs nokrīt zemē. Tomēr arī otrajā mēģinājumā zirgs spēra dzīvības kāju un līdz ar to nācās Teodorihu atstāt dzīvu. Domāju, ka visi atpazīst A. Baumaņa 1887.g. gleznotās gleznas „Likteņa zirgs” sižetu.
Jau labu laiku gribēju kaut ko sīkāk uzzināt.. Vidusskolā nepietika prāta, lai klausītos, tagad nepietiek laika, lai no jauna izglītoties, ko nu es darītu bez spokiem :)) he he 
