Stereotipi senatnē23

Plašākas ziņas par Latvijas teritoriju rodamas Tacita darbā Ģermānija. Tacits Romā ieņēma augstus amatus (bija konsuls un prokonsuls), tomēr līdztekus šiem amatiem viņš bija arī vēsturnieks. 98 g. Tacits saraksta darbu Ģermānija, kura 45. nodaļā ievietotas ziņas par aistiem, ko saista ar baltiem. Šis apraksts ir viens no plašākajiem, kas antīkajā literatūrā veltīts baltu ciltīm, tāpēc izlasiet to pilnībā: „... Tomēr svēbu jūra labā krastā apskalo aistu piekrasti. Aistiem ir svēbu ticība un vispārējas paražas, bet viņu valoda līdzīga britu valodai. Aisti pielūdz dievu māti. Kā sava kulta emblēmu viņi valkā mežakuiļa masku, kas aizstāj bruņas un aizsardzību, un nodrošina tās dievinātāju pat starp ienaidniekiem. Viņi reti lieto dzelzs ieročus, bet vāles gan. Viņi audzē labību un citus laukaugus ar slinkajiem ģermāņiem pavisam neparastu pacietību. Viņi mēdz pārmeklēt jūru un ir vienīgā tauta, kas vāc dzintaru seklumos un liedagā. Dzintaru viņi sauc par “glaesum”. Kā īsti barbari, viņi nekad nav jautājuši vai noskaidrojuši, kas dzintars ir un kā tas rodas. Patiesi ilgu laiku dzintars gulēja neaiztikts krastmalā, iekams romiešu greznumkāre nebija radījusi pēc tā pieprasījumu. Aisti paši dzintaru nelieto. Viņi to savāc un neapstrādātā veidā pārdod, brīnoties par augsto cenu, ko par to iegūst.”

Nākamais nozīmīgākais avots, kas sniedz sīkākas ziņas par Baltiju, ir sastopamas Alfreda Lielā pasaules hronikā, kas sarakstīta 887. g. Tās autors ir anglosakšu ceļotājs, iespējams vikings. Lasīju, ka šajā hronikā aprakstītais varētu būt attiecināms gan uz prūšiem, gan kuršu apdzīvotajām teritorijām. Starpcitu, ļoti interesantas teksts, kurā līdztekus ne visai precīziem ģeogrāfiskajiem aprakstiem atrodas aistu zemes apraksts un salīdzinoši plašs apbedīšanas paražu izklāsts. Hronikā minēts, ka aistu zeme ir ļoti liela un tajā ir daudz pilsētu, bet katrai pilsētai – savs karlis. Aisti nebrūvē alu, bet dzerot miestiņu, turklāt to dara tikai nabadzīgākie iedzīvotāji un vergi. Dižciltīgie dzerot ķēves pienu. Tāpat tiek norādīts, ka šajā zemē ir attīstīta zvejniecība un esot daudz medus.

Kā norādīts hronikā, aistiem esot savdabīga apbedīšanas paraža – radi un draugi mirušo uzglabā 1-2 mēnešus, karali un dižciltīgos pat ilgāk (reizēm pat pusgadu). Mirušā ķermenis tiekot novietots uz zemes viņa mājās un kamēr tas tur atrodas, norisinās bēru mielasts un sacīkstes. Savdabīgs rituāls, ja to tā var nodēvēt tiekot veikts dienā, kad mirušo paredzēts sadedzināt un apglabāt. „Tad dienā, kad viņi nolēmuši līķi nest uz sārta, nomirušā mantu, kas palikusi pāri pēc mielasta un sacīkstēm, viņi sadala piecās, sešās, dažkārt vairāk daļās, atkarā no tā, cik mantu ir. Pēc tam lielāko mantu kaudzi novieto jūdzi no pilsētas, tad nākošo kaudzi, tad trešo, kamēr viss izlikts jūdzes attālumā. Pēdējā daļa ir vistuvāk pilsētai, kur guļ mirušais. Visi vīri, kam ir ātrākie zirgi, tad tiek sapulcināti piecas vai sešas jūdzes no mantām. Viņi tad aulekšo uz mantām, un tas, kam ir ātrākais zirgs, nonāk pie pirmās un lielākās daļas, un tā viens pēc otra, kamēr viss ir paņemts. Kas nonāk pie kaudzes, kura vistuvāk pilsētai, dabū pēdējo daļu. Tad visi ar mantām aizjāj prom, ko pēc tam tie var paturēt. Lūk iemesls, kādēļ ātri zirgi šai zemē ir neparasti dārgi.” Pēc šādām sacīkstēm, kad noskaidroti uzvarētāji, mirušais beidzot tiek sadedzināts kopā ar viņa drēbēm un ieročiem. Ja pēc mirušā dedzināšanas tiekot atrasts kaut viens vesels kauls, tad esot jādod gandarījums. Tiesa nav paskaidrots kam šis gandarījums dodams vai kas tas ir.

Lasot apraksta sākumu aizdomīga šķiet līķa uzglabāšana, jo pirmais, kas nāk prātā ir nelāgais aromāts, ko cienījamais mirējs varētu radīt. Tomēr hronikā arī tam ir dots izskaidrojums. Kā izrādās, aisti esot burvji, kas spējot mākslīgi radīt aukstumu. Līdz ar to viņiem ir iespēja mirušo turēt tik ilgi nesatrūdējušu. Viņi vienkārši to sasaldē. Turklāt šīs spējas viņiem piemīt ne tikai attiecībā uz līķu saldēšanu. Kā norādīts hronikā, tad aisti arī ūdeni un alu jebkurā gadalaikā (vasarā vai ziemā) spējot pārvērst ledū. Ko lai saka, mūsu priekštečiem gan bijušas labas spējas.

Aptuveni tajā pašā laikā, kad radies Vulfstāna apraksts radušās arī vikingu sāgas, kurās nereti minēti baltu cilšu vārdi. Sāgas ir visai īpatnējs avotu veids. Teorētiski tās ir fantastiski stāsti par varonīgiem jūras braucējiem, tomēr no sāgām iespējams iegūt arī dažāda veida informāciju, kas ir vēsturiski pierādāma. Sāgas tiek iedalītas divos veidos - dzimtu sāgās un karaļu sāgās. Karaļu sāgas pēc ticamības pakāpes tiek vērtētas augstāk, jo tajās esot minēts vairāk vēstures datu, ko iespējams pārbaudīt.

Līdzīgi kā citos senākajos avotos, arī sāgās Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis tiek pieminētas sīkāk neraksturojot. Sāgās galvenokārt dominē kuršu vārds. Viņi tiek minēti gan kā laupītāji, kas siro Skandināvu zemēs, gan kā ļaudis, kuru zemē siro skandināvi. Plašākais kuršu zemes apraksts atrodams Egila Skalagrimsona sāgā, kas iespējams radusies ap 10. gs., bet pierakstīta ap 12. gs. vidu. Šajā sāgā tiek raksturota miera slēgšana, tirgošanās ar vietējiem, kā arī atainoti sirojumi. Tieši sirojumu aprakstā iespējams gūt šādas tādas ziņas par to kādi vikinguprāt bijuši kurši. Sirojumu laikā vieno no vikingu pulkiem ieklīdis bagāta kurzemnieka mājās, diemžēl vikingu uzbrukums pamanīts un viņi sagūstīti. Sāgā kurši raksturoti kā asinskāri cilvēki, kas atklājas sarunā starp mājas īpašnieku un viņa dēlu. „Saimnieks izteicās, ka vislabākais būtu visus nogalināt. Saimnieka dēls turpretim aizrādīja, ka tumsas dēļ nebūs nekāda prieka, gūstekņus spīdzinot, tādēļ būtu jānogaida rīts.”

Par kuršu jūras spēkiem un jūras kaujām vairākkārt stāsta arī Islandes vēsturnieks un dzejnieks Snorri Sturlusons savā 1230.g. pabeigtajā darbā Heimskringla jeb pasaules loks. Līdztekus kuršiem tiek minēti arī lībieši, tomēr visas ziņas lielākoties aprobežojas ar cilšu pieminēšanu un to, ka tās devušās sirojumos. Ar Snorres Sturlusona darbu tiek saistīts arī kāds plaši izplatīts mīts, ko saista ar Inglingu sāgu, kurā it kās esot minēta dāņu sacerēta lūgšana „Dievs (pa)sargi mūs no kuršiem”. Bet diemžēl tas ir tikai un vienīgi mīts, kas radies pārrakstoties. Būtu jau skaisti, ja mūsu senčus varētu dēvēt par vareniem vikingiem, tomēr tā laikam tomēr vairāk būs tikai fantāzija.

Brēmenes Ādams savā „Hamburgas arhibīskapijās vēsturē” līdztekus īsam ģeogrāfiskam izklāstam raksturojot kuršus min daudzus teiksmainus faktus. Kurši tiek raksturoti kā nežēlīga tauta, kas nodevusies elkdievībai. Pārējās ciltis no kuršiem vairoties. Kurzemes iedzīvotāju mājas esot pilnas ar zīlniecības un burvības priekšmetiem, kā arī tur esot daudz pareģu un burvju, kuru padomu nākot lūgt no tālām zemēm, tādām kā Grieķija un Spānija. Tāpat tiek pieminēts, ka Kurzemē esot daudz zelta un vislabākie zirgi. Te es nedaudz parakājos materiālos un izrādās, ka par grieķiem tolaik (11.-12.gs) uzskatīja pareizticīgos, savukārt ar spāņiem (hispaniem) visticamāk esot domāti arābu tirgotāji, kas no Spānijas devās uz Baltijas piekrasti. Kas attiecas uz lielo zelta daudzumu, tad nekur nav ziņu, ka Latvijas teritorijā tāds būtu bijis. Visticamāk par zeltu uzskatītas bronzas rotas, ko kurši un citas Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis nospodrināja līdz zelta spīdumam.