Sveiki, spocēni! Jau sen vēlējos ar Jums padalīties manos piedzīvojumos. Ar šo hobiju nodarbojos jau 4 gadus, ir uzkrāta pamatīga pieredze, gūtas nenovērtējamas emocijas (ieskaitot ērces "atvienošana" no intīmajām zonām) un arī, kā ņeatņemama šī hobija sastāvdaļa, ir uzkrātas šādas tādas vēstures zināšanas. Pirms gada šim hobijam pievērsu savu kolēģi un tagad pārsvarā ekspedīcijās dodamies divatā - gan drošāk, gan jautrāk, gan ekonomiski izdevīgāk (degvielas izmaksas dalam uz diviem). Nē, mēs neesam melnie racēji, kā šī hobija piekopējus mēdz zākāt. Mēs ievērojam racēju ētikas kodeksu, proti, rokam, kur atļauts un no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem un to aizsargzonām turamies pa gabalu, pēc sevis atstājam kārtību (smuki aizberam bedrītes un visus atrastos atkritumus savācam utilizācijai). Protams, kā visos hobijos (piemēram, maluzvejnieki vai malumednieki) arī šajā hobijā ir melnās avis, bet tādiem ar lāpstu pa muguru un norakt bez mācītāja!!! Man ļoti sāp sirds, ka šo mantkārīgo līkroču dēļ, šo lielisko hobiju dažādos veidos cenšas ierobežot vai pat vēlas to aizliegt. Mūsu acīs katrs identificējams atradums, kas ir vai varētu būt antīks, ir ar lielu vērtību, neko no atrastā netirgojam un nemainām, bet paturam savā kolekcijā. Mazais nākotnes sapnis ir izveidot pašiem savu Sprīdīšu muzeju. Lai izbēgtu no diskusijas par atradumu nodošanu muzejam - ir mēģināts un esmu ticis pasūtīts trīs mājas tālāk, jo viņu krājumos šādu "bezvērtīgu" artefaktu ir pa pilnam (izņēmums būtu, ja atrastu zelta podu... ehhh... Šo faktu arī apstiprināja kāds pazīstams vēsturnieks, jo redz', muzeju "mantu kambari" ir stāvgrūdām pilni ar dažādiem artefaktiem un mēs parastie mirstīgie muzeju ekspozīcijās redzam ļoti mazu daļu no mūsu zemītē atrastā un ne vienmēr tas vērtīgākais mums tiek rādīts...
P.S. Esam nopietni vīri ar nopietnām profesionāla līmeņa "rotaļlietām", tādēļ, ja esi pakāsis laulības gredzenu un Tev draud nāve no trula priekšmeta virtuvē, nebēdā, dod ziņu, varam palīdzēt atrast zudušo mīlestības apliecinājumu un izglābt Tavu dzīvību.
Ja vecaistēvs dārzā ir apracis zelta podu, bet noslēpumu par to, kur tieši pods ir aprakts, ir paņēmis kapā, nebēdā, arī šeit mēs varam nākt talkā, dod ziņu un visu sarunāsim. (Kapu vaļā neraksim, bet palīdzēsim atrast podu.)
Ja vienkārši vēlies iepazīties ar šo hobiju un Tev ir vieta kur (zeme laukos, mežs u.t.t.), dod ziņu! Mēs vienmēr esam priecīgi iepazīties ar jauniem cilvēkiem un jaunām vietām, kur parušināties. Iedosim rokā paturēt lāpstu, šad tad arī metāla detektoru. :D
Nu, lab' nē, vienkārši raksta lasītājiem parādām atšķirību starp lielo spoli (lielam dziļumam, bet salīdzinoši tīrām vietām) un mazo "snaipera" spolīti (vietām, ar augstu metāla piesārņojumu, bet salīdzinoši mazāku meklēšanas dziļumu).
Ar interesi gaidu turpmākos rakstus!
- cik tad mm sezonā, zeme ir spējīga izspiest, un kāds ir vidējas zemes sasaluma dziļums gadā, jo tieši sasalums ir tas, kas veicina šo "izspiešanu" vai "nogrimšanu"?
