Kārtējais raksts par manu iecienītāko tēmu. 
1907. gada 12. martā manervu laikā uz viena no Francijas modernākajiem karakuģiem Iena, kas atradās Tulonas reidā, sākās neliels ugunsgrēks. To izdevās ātri vien apdzēst. Lai noskaidortu aizdegšanās cēloni, Iena iebrauca sausajā dokā, kur to pētija eksperti. Tolaik šī karakuģa 630 matroži sēdēja pie pusdienu galda. Tieši pulksten 13.30 uz kuģa nogranda spēcīgs sprādziens, kas sašķaidīja iluminatoru stiklu. Virs pilsētas pacēlās milzīgs dūmu mākonis, un ar dažu minūšu starplaiku sekoja jauni sprādzieni. Lai apdzēstu liesmas, kāds praporščiks pēdējā brīdī centās atvērt doka vārtus, bet triecienvlinis vīru ieskaloja ūdenī, un kāds šāviņš saraustīja viņu gabalos. Vairāk nekā 400 jūrniekiem palaimējās izkļūt no karakuģa. Apmēram 120 bija gājuši bojā, daudzi no tiem nosmaka dūmos. Aptuveni 150 jūrnieki guva smagus ievainojumus un tika nogādāti tuvākajās ārstniecības iestādēs. Uguni izdevās ierobežot tikai vakarā ap pulksten sešiem, kad kādam karakuģim izdevās sašaut karstuma dēļ ieķīlējušos doka vārtus. Ūdens ieplūda dokos un apdzēsa liesmas. Ostā pavērās briesmīgs skats, ūdenī peldēja ķermeņa daļas. Visu nakti sievietes ar lāpām rokās starp bojāgājušiem meklēja pazudušos vīrus un dēlus. Katastrofas seku izmeklēšanaskomisija pēc laika noskaidroja, ka sprādziena cēlonis bija šaujampulvera pašaizdegšanās. Šāviņu pagrabā maksimāli pieļaujamā temperatūra bija 35°C, bet salauztā ventilatora dēļ tā pārsniedza 50°C!
Pirmā pasaules kara laikā šāda veida sprādzieni kļuva biežāki. Kaut gan tika arestētas šaubīgas personas, vainīgie tomēr palika neatrasti. To, ka šie gadījumi būtu diversijas droši vien tas bija iespējams, tomēr nebija pierādīts. Protams, tas nav nekāds brīnums, ka karadarbības laikā negadījumi uz karakuģiem kļuva biežāki, bet nav arī neiespējami, ka kāds izlūks ienaidnieka kuģa munīcijas tilpnē notikušo sprādzienu pierasktījis sev, lai izpelnītos atzinību darba devēju acīs.
Parasti munīcijas sprādziens karakuģa bojāeju, kas prasa arī cilvēku dzīvības. Munīcijas sprādzieni karakuģu lielgabalu torņos nav ar tik smagām sekām, bet tie var nodarīt būtiskus postījumus.
Ar patiešieām nebijušiem apstākļiem saistīts negadījums notika 1989. gada 19. aprīlī. Kaujas kreiseris Iowa, kas piedalījās ASV jūras karaspēka mācībās Atlantijas okeānā, kursēja atklātā jūrā 330 jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Puertoriko piekrastes. Uz Iowa atradās 1575 jūrnieki. Mācību plānā bija paredzēts ar lielkalibra lielgabaliem. Kārtējā šāviena laikā notika sprādziens priekšgala otrajā, ar munīciju piekrautajā tornī, kurā tolaik atradās 74 jūrnieki, no kuriem 47 gāja bojā. Upuru lielais skaits izskaidrojams ar to, ka sprādziena brīdī visas torņa izejas bija aizvērtas, kas ievērojami palielināja sprādiena spēku. Visi lielgabala torņa augšējā daļā esošie jūrnieki gāja bojā acumirklī, bet apakšējā daļā esošie nosmaka šaujampulvera dūmos. Sprādzienu cēloņu izmeklēšanā atklājās, ka lielgabala stobra aizmugurējā daļa nebija sabojāta un mācību lādiņš atradās sobrā. Tika pieņemts, ka sprādziens notika brīdī, kad lādiņi ar celtni tika novietoti pie lielgabala.
Baidoties no ugunsgrēka izplatīšanās, torni apludināja. Ievainotos ar helikopteru nogādāja uz lidmašīnu bāzeskuģi Coral Sea. Bet cietušo kuģi nogādāja dzimtajā ostā Norfolkas karabāzē, Virdžīnijas pavalstī. Pēc Iowa komandiera vārdiem, apkalpes locekļi traģisko negadījumu uztvēra ļoti sāpīgi, bet tajā pašā laikā jūrniekus šī nelaime vēl vairāk vienoja. Tikai pēc dažiem mēnešiem noskaidrojās sprādziena patiesais cēlonis: kāds apkalpes loceklis bija šādā veidā izšķīries par pašnāvību!
Sprādziena nodarītos bojājumus ātri novērsa un 1989. gada 18. jūnijā Iowa ieradās Ķīles līcī, lai kopā ar citiem kuģiem piedal;itos Ķīles nedēļas panākumos.
Vēl šādi interesanti raksti -
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Kuga-Queen-Elizabeth-bojaeja/689315
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Vai-zinajat-par-Lusitania/689201
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Bojagajuso-skaits-nav-zinams/691865
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Francijas-slavena-luksuskuga-Normandie/692772
