LaLaurie muižas vēsture ir iespējams viens no viszināmākajiem šausminošajiem stāstiem- vergu nogalināšana briesmīgos un cietsirdīgos veidos, spīdzināšana.
Teiksim tā, šis stāsts nav domāts cilvekiem ar vāju sirdi.....un kuņģi!
LaLaurie muižas vēsture ir iespējams viens no viszināmākajiem šausminošajiem stāstiem- vergu nogalināšana briesmīgos un cietsirdīgos veidos, spīdzināšana.
Teiksim tā, šis stāsts nav domāts cilvekiem ar vāju sirdi.....un kuņģi!
Viss sākas ar to, kad 1832. gadā ārsts Luiss Lalaurijs un viņa sieva Delfīne LaLaurija ievācās Kreoles muižā Franču kvartālā, JaunOrleānā. Ar laiku viņi kļuva ļoti ievērojami un cienīti cilvēki. Cilvēki bija sajūsmā par viņas ģērbšanās stilu, kā arī viņas meitas bija vienas no labāk ģērbtajām sievietēm pilsētā.
Delfīne LaLaurie bija atzīta arī par pašu gurāko un inteliģentāko sievieti pilsētā. Viesi viņas mājā tika lutināti un katrs, kuram viņa pievērsa uzmanību, vēl ilgu laiku nespēja par notikušo pārstāt runāt.
Taču šai sievietei bija arī otra puse. Zem maigās un laipnās sejas bija ļauna, aukstsirdīga un, iespējams, jukusi sieviete, par ko gan dažiem bija aizdomas, bet daži zināja kā faktu!
Delfīnei muižā saimniekoja dučiem vergu pret kuriem Delfīne izturējās īpaši cietsirdīgi. Pavāre tika pastāvīgi pieķēdēta pie krāsns, lai tā pastāvīgi gatavotu maltītes, pret citiem izturēšanās bija vēl sliktāka. Jāatzīst, ka tajos laikos vergi pat netika uztverti kā cilvēki, bet gan kā lieta, kā īpašums un daudzi vergus nostādīja zemāk par dzīvniekiem. Taču tas, protams, neattaisno tādu izturēšanos pret vergiem, jo viņas attieksme bija pat pārāka par vienkārši cietsirdību.
Tieši kaimiņš bija pirmais, kuram bija aizdomas par to, ka tajā muižā notiek kut kas nelāgs. Bija baumas un čuksti par to, ka Delfīnes vergi ļoti bieži mainās, pat pārak bieži. Kalpones tika mainītes bez iemesla, bet staļļu puika vienkārši pazūd bez pēdām un nekad vairs netiek redzēts.
Vienu dienu kaimiņš kāpjot pa savas mājas kāpnēm izdzirdēja kliedzienus un pa logu ieraudzīja, kā Delfīne dzenas pakaļ mazai meitenei, kas bija Delfīnes personīgā kalpone. Delfīne uzdzina viņu līdz pat jumtam, no kurienes meitene bailēs noleca un aizgāja bojā. Vēlāk kaimiņš redzēja, kā meitene tika aprakta šaurā kapa bedrē zem koka, muižas dārzā.
Izdzirdot šo ziņu, pamatojies uz likumu par ļaunprātīģu izturēšanos pret vergiem, attiecīgie cilvēki konfiscēja vergus no Delfīnes un pārdeva tos izsolē, taču par nožēlu Delfīne bija norunājusi ar sev pazīstamiem cilvēkiem, ka tie iegādāsies konfiscētos vergus un viņa tos no tiem atpirks. Kas tā arī notika.
Beidzot, 1834. gadā runas par Delfīni apstiprinājās.
Muižas virtuvē izcēlās briesmīgs ugunsgrēks. Runā, ka to esot izdarījusi pavāre, kura vairs nespēja izturēt Delfīnes spīdzināšanu. Uguns izplatījās pa visu ēku. Kad uguns tika nodzēsts, ugunsdzēsēji atklāja šausminošu skatu aiz slepenām durvīm. Viņi atklāja vairāk nekā duci vergu, pieķēdētus pie sienām, briesmīgā stāvoklī. Bija gan sievietes, gan vīrieši. Daži bija pieķēdēti pie paštaisītiem operāciju galdiem, citi bija iesprostoti suņu būros. Cilvēku ķermeņa daļas bija izmētātas pa visu telpu, cilvēku galvas un orgāni bija izvietoti pa spaiņiem, "suvenīri" salikti plauktos. Tas bija vēl briesmīgāk nekā cilvēks vispār spēj iedomāties.
Atsaucoties uz laikrakstu New Orleans Bee, visi upuri bijuši kaili. dažam sievietēm bija uzšķērsti vēderi, vienai sievietei bija aizšūta mute. Arī vīrieši bija Šausminošā stāvoklī- izrauti nagi, izdurtas acis utt. Dažiem galvaskausā bija izdurti caurumi un blakus stāvēja kociņš ar ko ik pa laikam "apmaisīja" smadzenes. Cilvēkiem tika pāršūtas ekstremitātes, no vienas vietas uz citu. Liela daļa bija vēl dzīvi. Smaka bijusi briesmīga.
Sabiedrība, to visu uzzinot, pulcējās pie ēkas un pieprasīja pakāršanu. Taču LaLaurie ģimene pēkšņi pazuda un par to vairāk nekad nekas netika dzirdēts. Taču bija baumas, ka viņi aizbēga uz Franciju, citi saka, ka viņi esot paslēpušies tajā pašā pilsētā.
Ir versija, ka tie bija slimi eksperimenti, lai cilvēka organisms tiktu izpētīts sīkāk, kas notiek, ja izdara šo, kas notiek, ja izdara to...un tiešais mērķis nebija spīdzināt un nogalināt.
Protams, pēc visa šī aizsākās runas par to, ka ēkā spokojas, par ko es, protams nebrīnītos, zinot vēsturi.
Vēlāk, renovējot ēku, tika atrasti ļoti daudzu cilveku mirtsīgās atliekas. Kas apmēram dod priekštatu par to, cik cilvēki Delfīnes LaLaurie dēļ ir beiguši dzīves.
Vēlāk ēka tika vairākas reizes pārdota un nopirkta- tajā ir bijis bārs, mēbeļu veikals, salons. Šodien ēkā ir ierīkoti dzīvokļi, kurus var iegādāties un tajos dzīvot. Ekskursijas nav iespējamas, to var apskatīt tikai no ārpuses.