Slepenās pilsētas radās 1940-tajos, kas Staļins nolēma attīstīt kodolieroču programmu un to vajadzēja labi paslēpt no ienaidnieku acīm, tāpēc kodolrūpniecība un militārās bāzēs pārcēlās uz attāliem valsts nostūriem. Tāpāt kā tūkstošiem cilvēku, kas strādāja tajās. 1993. g. šīs teritorijas kļuva par ZATO - slēgtas administratīvās vienības. Tajās dzīvojošie cilvēki Padomju laikā neeksistēja, vismaz oficiāli. Slēgtajās teritorijās dzīvojiešie varēja brīvi pārvietoties, bet neko nedrīkstēja stāstīt. Pilsētas nebija atzīmētas kartēs un uz tām nenorādīja neviena ceļa zīme. Toties apmaiņā pret slepenību iedzīvotāji varēja baudīt zināmu labklājību, augstāku dzīves līmeni nekā pārējā valstī. Pat šodienas Krievijā ZATO iedzīvotāji uzskata sevi par priviliģētiem, salīdzinājumā ar pārējiem. Pēc PSRS sabrukuma daudzas pilsētas deklasificēja un tādās kā Vladivostoka un Kaļiningrada var brīvi iekļūt, bet kopumā Krievijā var būt ap 44 pilsētām, kas ir saglabājušas savu statusu. Un atļaujas iegūšana iekļūšanai pilsētā nav vienkāršs uzdevums, pat tur dzīvojošie radinieki vēl negarantē, ka varēs tur nokļūt. Nemaz jau n erunājot par ārzemniekiem
