Kopā visā Hitlera mūžā pret viņu tika veikti vairāk kā 40 atentāti, bet neviens no tiem nebija veiksmīgs.
Visu laiku slavenākais atentāts tika mēģināts veikt pret Hitleru 1944. gada 20. jūlijā, Vācijas armijas elites pārstāvja Klausa Filipa Marijas fon Štaufenberga vadībā. Tas tika plānots vairāk kā gadu.
1944. gada 20. jūlijā Štaufenbergs kopā ar virsleitnantu Verneru fon Heftenu ar lidmašīnu ieradās uz sapulci Hitlera mītnē Wolfsschanze pie Rastenburgas ar divām bumbām portfelī. Tā kā sapulce ar Hitlera piedalīšanos pēkšņi no pazemes bunkura tika pārcelta uz citu vietu, Štaufenbergam izdevās iedarbināt tikai vienu no bumbām. Sprādziena rezultātā gāja bojā četri cilvēki, vairāki tika ievainoti, ber Hitlers tika cauri ar nelieliem savainojumiem, jo trieciena spēku mazināja galda kāja. Izdzirdot sprādzienu, Štaufenbergs un Heftenu izlidoja uz Berlīni.
Domādams, ka Hitlers ir miris, Štaufenbergs ķērās pie armijas daļu apzināšanas, lai arestētu SD un SS līderus, tomēr īsi pēc tam Jozefs Gebelss teica radiouzrunu par neveiksmīgo atentātu, bet plkst. 19.00 radio uzstājās pats Hitlers. Redzēdams, ka plāns izgāzies, Štaufenberga tiešais priekšnieks generālpulkvedis Frīdrihs Fromms, kurš zināja par sazvērestību, tomēr tai netraucēja, glābdams savu dzīvību, arestēja Štaufenbergu un trīs viņa līdzgaitniekus. Pēc īsa kara tribunāla viņiem tika piespriests nāvessods, viņi tika nošauti un apglabāti ar militāru godu. Štaufenberga pēdējie vārdi pirms nošaušanas bija "Lai dzīvo svētā Vācija" !
