Pirms gandrīz katras masu slepkavības, šāvēji ir mēģinājuši mums pastāstīt, ko tieši viņi domāja pirms paņēma rokās ieroci un nospieda gaili. Viņi ir rakstījuši garus manifestus, kas sniedz mums ieskatu, tajā kas notiek viņu samaitātajos prātos. Viņi ir izskaidrojuši savu darbību loģiku, un to, kas stāvēja aiz vēlmes atņemt dzvības nevainīgiem cilvēkiem. Viņi ir mums snieguši atbildes, taču šīs atbildes ne vienmēr ir tik vienkāršas un saprotamas, cik mēs vēlētos.
Skolu šāvēji savos vārdos par to, kādēļ viņi nogalināja9
186
0
Ēriks Heriss
"Kāds noteikti teiks: Kas darījās viņu galvās?", Ēriks Heriss rakstīja dažas dienas pirms viņš ar savu draugu Dilanu Klīboldu iegāja Kolumbainas vidusskolā un nošāva 13 cilvēkus. "Lūk, ko es domāju. Man ir mērķis iznīcināt tik daudz, cik vien iespējams." Heriss redzēja sevi kā apgaismotu cilvēku, jo viņš redzēja dzīves bezjēdzīgumu. "Cilvēki teiks tādas tādas lietas kā, 'Ak, tas ir tik briesmīgi,' "viņš prognozēja. "Jums liekas, ka nogalināt kādu ir slikti? Tikai tāpēc, ka jūsu mammīte vai tētis teica, ka asinis un vardarbība ir slikti, jums liekas, ka tas ir f-ing dabas likums?" Viņš uzlūkoja savu slaktiņu kā dabisko atlasi (tieši šāds uzraksts slepkavības dienā rotāja viņa kreklu). "Visiem vajadzētu tikt pārbaudītiem," viņš rakstīja, "lai redzētu, kurš izdzīvos vidē, izmantojot tikai militārās prasmes." Viņaprāt, tie kuri neapšaubīja parastās vērtības, bija "pilnīgi nekam nederīgi. It īpaši dzīvei". Heriss uzskatīja sevi par pārāku pār visiem citiem. Viņš domāja, ka ir vienu līmeni augstāk par pārējo cilvēci, ka viņš ir nāves eņģelis, kurš sūtīts uz šīs zemes izlemt, kurš pelnījis dzīvot un, kurš mirt. "Lielākā daļa auditorijas pat nesapratīs manus motīvus", viņš rakstīja. "Viņi teiks: viņš ir traks, nenormāls, ah. Cik žēl, ka nespējat mani saprast."
Dilans Klībolds
Kamēr Heriss pierakstīja savu dienasgrāmatu pilnu ar nikniem cilvēces nosodījumiem, Dilana Klībolda dienasgrāmata bija pilna ar dzejoļiem par mīlestību un ilgām par tuvību ar kādu pretējā dzimuma pārstāvi. "Pasaulē lielākais sods: dzīve," Klībolds rakstīja savā dienasgrāmatā. Klībolds graizījās, lai atbrīvotos no sāpēm, kas radās dēļ nespējas atrast pastāvīgu draudzeni.Viņš uzskatīja, ka mīlestība ir vienīgais ceļš uz jēgpilnu dzīvi. Īsā dzejolī, viņš rakstīja : "Patiesi lieliska persona sasniedz laimi tikai tad, kad ir satikusi savu dvēseles draugu." Lai gan viss, ko Klībolds vēlējās bija cilvēciska saikne, pats sevi viņš neuzskatīja par cilvēku. Viņš rakstīja savā dienasgrāmatā par brīdi, kad "viņu pārņēma šis spēks". Citos ierakstos viņš sevi sauca par "ne-cilvēku" vai "dievu". Viņš uzskatīja, ka ir "Skumju dievs". "Laiks mirt, laiks būt brīvam," Klībolds rakstīja dažas dienas pirms slaktiņa. "Laiks mīlēt."
Reklāma
Čo Sunhui
"Jūs to panācāt", 23 gadus vecais dienvidkorejiešu students Čo Sunhui teica savā video manifestā, kuru pirms 32 cilvēku nogalināšanas Virdžīnijas Tehniskajā universitātē viņš nosūtīja ziņu kanālam MSNBC. Viņa sūtījumā bija 43 fotogrāfijas, 28 videoklipi un 23 lappuses garš, haotisks un rupjībām pilns vēstījums, kurā viņš sevi salīdzināja ar Jēzu Kristu un citiem mocekļiem, kas kļuvuši upuri sabiedrības neiecietībai. Viņš apsūdzēja sabiedrību "viņa dvēseles izvarošanā" un "emocionālās sodomijas izdarīšanā", lai gan tā īsti nepaskaidroja, ko viņš ar to domāja. Viņš bija nikns uz cilvēkiem, kurus viņš sauca par "Sātana pēctečiem, kuri maskējušies kā dievbījīgi kristieši". "Jūs iedzināt mani stūrī un atstājāt man tikai vienu iespēju. Tas bija jūsu lēmums. Tagad jūsu rokas ir asinīs, kas nekad netiks nomazgātas," apgalvo Čo. Viņš uzlūkoja sevi kā Mesiju. "Tāpat kā Mozus, es paškiru jūru un vadu savus ļaudis [. . .] uz mūžīgo brīvību", viņš teica vienā no videoklipiem. Viņš pieminēja arī "mocekļus Ēriku un Dilanu (Kolumbainas slaktiņa rīkotājus), kuri upurēja savu dzīvi, lai liktu sabiedrībai ciest, un draudīgi solīja, ka viņa slaktiņš "kalpos par gadsimta piemēru maniem bērniem-sekotājiem". Lai gan viņš pats sevi uzskatīja par Dievu, citi viņu uzlūkoja kā niecību. Skolotāja, kura pazina Čo, izteicās, ka viņš bija "vientuļākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinusi." Čo dīvainā uzvedība augstskolā jau agrāk bija piesaistījusi pasniedzēju un policijas uzmanību; viņš pat bija nosūtīts uz izmeklēšanu garīgās aprūpes iestādē. Taču speciālisti atzina, ka Čo nerada draudus apkārtējiem. Šis kļūdainais pieņēmums noveda pie asiņainākās masu apšaudes ASV vēsturē līdz 2016.gadam.
Eliots Rodžers
"Es atriebšos cilvēcei," 22 gadus vecais Eliots Rodžers apsolīja augšupielādētā Youtube videoklipā 2014.gadā, īsi pirms viņš devās uz Santa Barbaras universitātes studentu pilsētiņu Ailavistā un tur noslepkavoja sešus cilvēkus. "Es esmu 22 gadus vecs un joprojām nevainīgs," Rodžers sūdzējās. "Man bija jāpūst vientulībā. Tas nav godīgi." Viņa slaktiņš, viņš teica, bija tas, ko pasaule bija pelnījusi par pastrādāto noziegumu, proti, dzīvot labāku dzīvi nekā viņš. Viņš sevi devēja par "perfekto puisi" un "augstāko džentlmeni", solot, ka pēc tam kad būs nogalinājis, visi redzēs, ka viņš bija "īstais alfa tēviņš." Rodžers uzlūkoja sevi kā "dievu", salīdzinot ar pārējo cilvēci, un ticēja, ka pēc slaktiņa pasaule uzlūkos viņu tā kā viņš uzlūkoja sevi. Sievietēm, viņš paziņoja, nevajadzētu "būt tiesībām brīvi izvēlēties ar ko draudzēties un pāroties" - jo neizvēloties viņu, viņas parāda, ka nav spējīgas izdarīt pareizo izvēli. Milzīgajā 141 lappušu garajā manifestā "My Twisted World", viņš sīki izstāstīja savu "ideālās pasaules" redzējumu, kurā sievietēm nav nekādu tiesību un dzimumtieksme tiek iznīcināta. "Ja man tās nevar būt," Rodžers brīdināja, "Ee darīšu visu, lai to iznīcinātu."
Brenda Spensere
"Man nepatīk pirmdienas". Tas bija vienīgais 16 gadus vecās Brendas Spenseres paskaidrojums. 1979. gadā viņa paņēma ieroci un no savām mājām San Djego, atklāja uguni uz pamatskolu, kura atradās pāri ielai, ievainojot astoņus bērnus, policistu, kā arī nogalinot divus pieaugušos. Kad reportieris vaicāja, kāds bijis iemesls, viss ko meitene teikusi, bija - "man nepatīk pirmdienas un biju garlaikota.", "Šis atdzīvina dienu!". Šī nežēlība un absolūtais nožēlas trūkums viņas atbildē padarīja šo frāzi par kultūras fenomenu, un šis viņas teiktais nebija nevienam saprotams.. Kad meitene padevās policijai, viņa teica, ka šaut bērnus bija kā "šaut pīles dīķī" , kā arī viņai esot paticis vērot tos locīdamies, saņemot šāvienu. Taču, neskatoties uz Spenseras attieksmi un nopietno sejas izteiksmi, viņas rīcībā, lietas, kuras viņa teica pirms šaudīšanās, norādīja uz to, ka tas ir bijis kas vairāk nekā vienkārša "garlaicība". Pistole, kura tika izmantota šim slaktiņam ,bija kā dāvana no meitenes tēva un viņa to esot uztvērusi kā mājienu. "Es lūdzu viņam radio, bet tā vietā viņš man nopirka pistoli", Spensera teica, "Es jutos tā, it ka viņš vēlētos, lai sevi nošauju." Spensera, kura aprakstīja saviem draugiem un ģimenei savas fantāzijas kļūt par snaiperi, bija teikusi, ka viņai esot lielāki plāni. Pirms uguns atklāšanas viņa teikusi draugiem, ka viņai ir cits motīvs. "Vērojiet ziņas" viņa teica. Viņa bija gatavojusies izdarīt ko lielu, lai nokļūtu TV ekrānos.
Reklāma
Elizabete Buša
"Viena dziļa daļa manī vienkārši eksplodēja." , stāsta astotās klases skolniece Elizabete Buša pēc tam, kad savas skolas kafejnīcā sašāva savu tuvāko draudzeni Kimberliju Marčesu. "Es parasti tāda neesmu." Buša apgalvo, ka viņa tikusi izsmieta no klasesbiedru puses Bishop Neuman Junior-Senior vidusskolā Pensilvanijā. "Viņi sauca mani par idioti, stulbeni, resnuli, neglīteni un tamlīdzīgi", viņa saka "Bija viens gadījums, kad gāju mājās no skolas un viņi sāka mani apmētāt ar akmeņiem... Viņi vienkārši smējās un es nezinu kāpēc viņi to darīja, bet viņi uz mani bļāva". Depresijas pārņemta, viņa sāka sevi graizīt. Tas bija noslēpums, kuru viņa atklāja vienīgi Kimberlijai Marčesai, taču paranojas iespaidā Bušai šķita, ka Marčesa to bija izstāstījusi. Viņa solīja atriebties, sakot "Es gribēju, lai viņa jūt manas sāpes." Bet Mančesa, kura uzbrukumā izdzīvoja, domā, ka viss ko Buša aprakstīja, patiesībā bija viņas iztēlē. "Bušai", Kimberlija stāstīja "nebija tā labākā psihiskā veselība". Viņa arī piebilda, ka Buša reiz esot teikusi, ka spēj "sarunāties ar Dievu". Neskatoties uz strīdu, kuru Buša bija "iedomājusies", Marčesa uzstāja, ka "Ar Elizabeti Bušu nebiju runājusi apmēram divas nedēļas un pirms uzbrukuma starp viņām nebija domstarpību". Marčesai šis bija kārtējais draudzenes dusmu uzplūds. "Zinu, ka viņa dažreiz sarunā dažādas lietas un pēc tam to nožēlo". Marčesa saka, " Un es domāju, ka tā bija arī pēc šī uzbrukuma".
Tev patiks šie raksti
