Mēs varam pateikties zinātniekiem par to cik labi tagad dzīvojam. Mums ir garšīgs ēdiens, drošas mājas un veiksmīga ūdens attīrīšanas sistēma. Bet tādi stāsti kā Frankenšteins un Juras laikmeta parks parāda, ka nevienmēr ar zinātni viss norit tik gludi, cik gribētos. Lūk arī daži no trakajiem eksperimentiem mazliet zemāk.
Šķebinoši eksperimenti. Trakie zinātnieki.23
1325
7
Bričijs bija pērtiķēns, kurš tika nošķirts no mātes agrā jaunībā un nogādāts dzīvnieku laboratorijā Kalifornijas Universitātē eksperimentiem. Bričija uzdevums bija testēt jaunu sonāro ierīci akliem cilvēkiem. Vienīgā problēma ar pērtiķēnu bija tāda, ka viņš nebija akls. Ja nav, tad būs. Zinātnieki sašuva kopā plakstiņus. Paldies Dievam 1985. gadā Bričijs tika atbrīvots Dzīvnieku aizstāvju reida laikā universitātes laboratorijā.
Projekts MKUltra. 1950. gados CIP zinātnieki sāka eksperimentēt prāta kontroles iespējas ar LSD, elektrošoka terapiju un skaņas atkārtošanos. Lielāko daļu no atklājumiem iznīcināja Votergeitas skandāla laikā, taču ir pierādījumi, ka valdība sazāļoja nejaušus cilvēkus, lai vērotu zāļu ietekmi uz tiem.
Leo Stenlijs, galvenais Sankventinas cietuma ārsts 1913. gadā, ticēja, ka vīrieši, kuri paveikuši noziegumu ir apdalīti. Proti, viņiem ir krietni mazāk testosterona līmenis kā normāliem vīriešiem. Teorija tika pārbaudīta noziedziniekiem piešujot jaunus locekļus un sēkliniekus. To minimālās pieejamības dēļ bieži tika izmantoti dzīvnieku dzimumorgāni.
Lai padarītu kareivju ādu cietāku, Alberts Kligmens ieslodzītos izmantoja kā eksperimenta dalībniekus. Kligmens tiem injicēja dažādas bīstamas ķimikālijas. Veiksmīga rezultāta vietā dalībnieki iedzīvojās tulznu noklātā ķermenī, apdegumos un rētās.
Stenfordas cietumā cilvēkus sadalīja divās grupās. Vieni bija sargi, bet otri - ieslodzītie. Lai gan lomas tika sadalītas ievērojot pašu vēlmes, tomēr sargi ātri vien sāka izpaust savu agresiju un savas sadistiskās iegribas, piespiežot ieslodzītos izģērbties kailiem un gulēt uz betona. Viens no ieslodzītajiem tika novests tik necilvēciskā stāvoklī, ka sajuka prātā un viņu nācās atstādināt no turpmākās dalības eksperimentā.
Pacietības eksperimenta dalībniekiem uzdevums fiziski bija daudz vieglāks - jānospiež poga, kas ieslēdz elektrošoka ierīci cilvēkam otrā istabā. Patiesībā, cilvēks, kuru itkā elektrošokoja bija aktieris, taču dalībnieks otrā istabā par to nezināja. Viss, kas viņiem bija teikts ir tikai tas, ka jāturpina spiest poga līdz upuris kļust nekustīgs un katrreiz elektrošoka stiprums palielināsies. Eksperimenta rezultāts atklāja, ka 65% cilvēku turpināja spiest elektrošoka pogu pat redzot kā otrs kliedz un mokās sāpēs. Šaušalīgi, vai ne?
Hārlova izolācija. Rēzus pērtiķīšus jaunībā nošķīra no mātes un ievietoja ''izmisuma bedrē'' jeb būrī, kur vienīgā kompānija ir ūdenspudele. Eksperimenta mērķis bija pētīt bērna attīstību un sekojošo depresijas līmeni izolācijā. Ne par brīnumu pērtiķīši kļuva depresīvi, noslēgti un viņus pat piemeklēja tādas fiziskās problēmas kā gremošanas traucējumi.
ASV sabiedrības veselības aizsardzības dienests mērķtiecīgi injecēja melnādainajiem fermeriem sifilisu, lai redzētu izpausmes. Efekts, protams, bija čābīgs. Melnādainie ieguva pretīgus ādas kropļojumus un beigās nomira. Tā vien izskatās, ka veselības dienests un valdība nelikās ne zinis par sifilisa ārstēšanu. Šie pētījumi norisinājās veselus 40 gadus no 1932. - 1970. gadam.
Tev patiks šie raksti
kropļi
, pat tad, kad redzēja, ka upuris "mokās" no elektrošoka.
