Seno ķīniešu ieroču revolūcija22

LIESMUMETĒJS : Daudzi domā, ka liesmu metējs pirmoreiz izmantoja Vācieši 1. pasaules karā. Patiesībā liesmu metēja vēsture sākas arī pirms ķīniešiem. Pats pirmais liesmu metējs radies Bizantijā un to sauca par Grieķu uguni. Bet ķīnieši 916. m.e. gadā izgudroja pirmo nepārtrauktas strūklas liesmu metēju. Ķīniešu liesmu metējs „spļāva” uguni gan tad kad pumpja blīvslēgs tika spiests uz priekšu, gan tad kad tas tika vilkts uz atpakaļ, atšķirībā no Bizantiešu Grieķu uguns, kas meta liesmas tikai tad kad tika spiests uz priekšu radot saraustītu uguns plūsmu. Ķīniešu degmaisījums bija kas līdzīgs mūsdienu benzīnam un petrolejai. Arī to nevarēja nodzēst ar ūdeni. Šis degmaisījums tika aizdedzināts ar iepriekš pieminēta šaujampulvera sērkociņiem. Lieki teikt, ka šim ierocim bija ļoti liels psiholoģiskais spēks. Ja liesmu metēju novietoja pie pilsētas mūriem reti kurš drosmīgais kareivis uzdrošināsies iet šim monstram tuvumā. Ķīnieši liesmu metēju izmantoja arī kā 1. līnijas ieroci.

TRĪSKĀRŠAIS ARBALETS : Viens no iespaidīgākajiem ieročiem bija trīskāršais arbalets. Šis monstrs ir spējīgs šaut nāvējošas 3 metrus garas bultas (drīzāk šķēpus) pat 1 jūdzes (1 jūdze ir aptuveni 1,6 km) attālumā. Tas bija 8 metrus garš, tam bija 3 loki un lai šautu ar šādu arbaletu bija vajadzīgi vismaz 10 vīri. Vis lielākoties to izmantoja lai aizstāvētos aplenkuma laikā, bet trīskāršo arbaletu varēja izmantot arī uzbrukumos, jo par spīti tā masīvajām konstrukcijām trīskāršais arbalets bija mobils. Kad tas tika uzvilkts un pielādēts izšauts tas tika uzsitot ar āmuru pa mēlīti.

MĀKOŅTILTS : Bieži vien agresori vēlējās ieņemt pilsētu neiznīcinot to un nepadarot to par drupām. Tam talkā nāca „Mākoņtilti”. Šī kara mašīna pildīja 2 darbus. Mākoņtitlti bija „paslēpnis” karavīriem, kamēr tie tika aizstumti līdz pilsētas mūrim, kā arī dažiem no tiem (galvenokārt mazākiem modeļiem) bija pierīkotas saliekamās kāpnes. Tādejādi karavīri neskarti varēja tikt līdz pilsētas mūriem un pārkāpt tiem pāri. Lielākos mākoņtiltus stūma vērši, bet mazākos paši karavīri. Tākā

NAŽU RATI : Ja nu pretinieks tomēr tika garām pilsētas nocietinājumiem lai apstādinātu ienaidnieku no tālākas ienākšanas pilsētā talkā nāca nažu rati. Šie rati ir dzeloņstiepļu priekštecis. Tie tika piestumti priekšā ielām nobloķējot tās. Tam pat bija viens liels pluss atšķirībā no mūsdienu dzeloņstieplēm – pateicoties 2 riteņiem tas bija mobils un viegli aizpildīja katru spraugu tāpat kā mūsdienu dzeloņstieples. Šo biedējošo ratu lielums variēja atkarībā no vārtu un ielu platuma.

ARBALETS : Arbalets bija ierocis ar kura palīdzību ķīnieši ieguva tik daudz uzvaras kaujās. Principā tas ir loks ar rokturi un mēlīti, kas fiksē loka stiegru. Galvenā arbaleta sastāvdaļa ir mēlīte, kas sastāvēja no vairākām daļām, kurām savā starpā vajadzēja atbilst perfekti lai ierocis spētu izšaut. To arī var nosaukt par priekšteci mūsdienu kaujas ieroču šaušanas sistēmai. Bet kāpēc lokam bija tik lieli panākumi senajās kaujās ? Atbilde ir vienkārša – lokšāvējam vajadzēja visu laiku turēt novilktu stiegru līdz tas tika notēmēts un izšauts, arī tēmēšana ir vienkāršāka. No 100 m attāluma 1 kg smaga bulta viegli varēja pāršķelt karavīra bruņas, miesu un kaulus izraisot nāvīgus ievainojumus. Pēc senajiem rakstiem spēcīgākajiem arbaletiem stiegras spēks bija līdz pat 115 kilogramiem. Šos arbaletus uzlādēja ar kājas palīdzību un tā bulta spēja aizlidot 460 metrus. 50 cm garās bultas spēks ir pielīdzināms mūsdienu 375 winchester lodes triecienam.

MĪNA : Lai gan liekas ka mīnu sāka izmantot nesen ir pierādījumi, ka senajiem ķīniešiem ap 13 gs. bija ierocis, kas tika aprakts un detonēts. Ap 15 gs. tas bija spējīgs detonēties ar spiediena palīdzību, kas bija vienlīdzīgs cilvēka soļa spiedienam . Spiediena rezultātā tika atlaista adatiņa, kuras dēļ nokrita svars, kas detonēja krama detonatoru. Detonators aizdedzināja bambusa cilindru kas bija pildītas ar šaujampulveri.

AUTOMĀTISKAIS ARBALETS : 200. gadā, kad visi pārējie izmantoja parastus lokus ķīnieši bija izgudrojuši pirmo „automātu” . Ar vienkāršu uz priekšu vērstu roktura kustību bija iespējams uzlādēt loku un izšaut varēja vienkārši pavelkot atpakaļ rokturi ar magazīnu. Tā kā šis ierocis ir tik vienkāršs armijā varēja iesaukt parastu lauku fermeri un bez speciālas apmācības palaist kaujaslaukā. Šaušanas ātrums varēja sasniegt 1 bultu sekundē. Viens pats bultas šāviens varēja izraisīt niecīgus bojājumus, bet masu efekts izraisīja nepārspējamus bojājumus. Zināms, ka bieži vien bultas tika saindētas, tad vismaz viena rēta varēja nogalināt kareivi. Ja pieņem, ka 1 vienībā bija 100 kareivji un uzbrukumā uzbruka aptuveni 10 vienības, tātad kopā 1000 kareivju, tad vienlaicīgi pretiniekam pretī lido aptuveni 600 – 700 bultas. Tāds nogalināto daudzums netika pieredzēts līdz pirmajam pasaules karam.

RAĶETES : 11. gs. ķīnieši radīja raķeti uz šaujampulvera degvielas. Šaujampulveri galvenokārt izmantoja kā salūtu lai atzīmētu uzvaras kaujās. Drīz pērtam šo prasmi pārveidoja militārām vajadzībām – bultai piestiprinot raķeti . Ir pierādījumi par to, ka raķetes tika piestiprinātas aerodinamiskiem koka putniem.