Šis ir stāsts par senlatviešu vikingu valsti. Tā bija starptautiski atzīta un tās neatkarība uz mūžīgiem laikiem bija nostiprināta līgumā ar Senās Romas impēriju.
Tās ķēniņu un priesteru asinis rit latviešu sirdīs.
Latvijas oficiālā vēsture skaidro, ka Latvijas valstiskums aizsākas 1918.gada 18.novembrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika.
Savukārt Krievijas šovinistiskā propaganda mēdz pieminēt, ka agrāk Latvija bija Krievijas impērijas daļa, un tikai nelikumīgais boļševiku apvērsums 1917.gadā deva iespēju izveidoties neatkarīgai Latvijai – jo latviešu sarkanie strēlnieki tolaik apsargāja Ļeņinu, par ko viņš atļāva latviešu tautai pašnoteikšanos.
Lai cīnītos pret šovinistu uzbrukumiem, Latvijas oficiālā ideoloģija nereti runā par Livonijas vēsturisko periodu Latvijā, kas bija pirms Krievijas impērijas varas, kā arī Hanzas savienību.
Tomēr arī Livonijas laikā taču nebija Latvijas Valsts.
Kāpēc gan tiek piemirsta Kursas senvalsts?!
Senvalstis gan nebija gluži tādas, kā mūsdienu valstis, turklāt tās nav pieminētas dokumentos un starptautiskajos līgumos, kas reglamentē valstu statusu mūsdienās. Tomēr senvalstis bija dabisks avots mūsdienu valstu izcelsmei un to noniecināšana varētu būt izdevīga tikai lielvalstīm ar samērā nesenu izcelsmi, tādām kā ASV (kura ignorē Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju, piemēram, irokēzu senvalstis) un Krievijai (kura ignorē plašās Sibīrijas pamatiedzīvotāju tjurku senvalstis, kur slāvi vēsturiski nav dzīvojuši).
Mūsdienu Latvijas teritorijā bija vairākas senvalstis:
- Tālava (saukta arī Trikāta)
- Jersika (saukta arī Letija jeb Lotgola)
- Zemgale
- Kursa
- Atzele
- Turaida (pilsētvalsts)
- Metsepole
- Daugavas līvu zeme
- Koknese (pilsētvalsts)
- Holme (pilsētvalsts, tagadējā Salaspils)
- Sēlija (XIII gs. hroniku rakstīšanas laikā gan bija nonākusi Jersikas, Nalsenes un Kokneses pakļautībā)
Te var piebilst, ka pilsētvalstis senos laikos bija parasta lieta, piemēram, tādas bija visas sengrieķu valstis jeb polises.
Kursa bija tiem laikiem tipiska valsts, kam piemita visi valstiskuma atribūti:
Teritorija – mūsdienu Kurzemes lielākā daļa, kā arī daļa no mūsdienu Lietuvas rietumiem, kas bija kuršu pārvaldīta (kaut arī tajos laikos netika dabā iezīmētas robežlīnijas).
Nācija – kurši piederēja pie rietumbaltu cilšu grupas, kurā bez viņiem vēl ietilpa senprūši, skalvji, galindi un sudāvi jeb jātvingi. Pirmo reizi rakstiskos avotos šīs ciltis ap 98.gadu minētas Kornēlija Tacita "Ģermānijā" kā aisti. Tautu aisti 551.gadā pieminēja arī Jordāns savā "De Origine Actibusque Getarum".
Valoda – kuršu valoda bija tāda pati, kā senprūšu valoda, un tuva zemgaļu, žemaišu un latgaļu valodām. (Savukārt līvu valoda ir atšķirīga, līdzinās igauņu valodai.) Attīstījās rakstība (tā gan bija priesteru burtnieku ziņā), balstoties uz skandināvu rūnām, kā arī kuršu ornamentiem.
Kultūras vienotība – senlatviešiem raksturīgā pagāniskā dzīvesziņa, etnogrāfiskās tradīcijas ar gadskārtu, zemkopības un sadzīves notikumu atzīmēšanu, noteiktas tradīcijas tērpu darināšanā, kā arī mūsu tautai unikālais kultūras mantojums – dainas.
Interesanti, ka dainās atspoguļojas gan antropoloģiski senākā matriarhāta izpausme – garīgais vadonis ir sieviete: Meža māte, Vēja māte utt., gan vēlākā patriarhāta izpausme – garīgais vadonis ir vīrietis: Pērkontēvs, Dievs (šādas izpausmes dainās ir pierādījums mūsu senču kultūras senumam).
Kuršiem bija izkopts mitoloģiski – panteistisks pasaules priekšstats ar ticība veļiem, dievekļiem un dabas gariem, ko uzturēja viedi priesteri – zintnieki, vaideloši, krīvi (līdzīgi kā ķeltu ciltīs druīdi), kuru pamatnodarbe bija ziedošana un zīlēšana svētvietās.
Var piebilst, ka ne tikai kurši, bet visas baltu ciltis pakļāvās augstākajam un cienījamākajam priesterim – krīvu krīvam, kura varas simbols bija līks spieķis. Tā reliģiskais kulta centrs bija Rāmavā (tagadējās Ķekavas novadā).
Ekonomiskais pamats – zemkopība, lopkopība, zvejniecība, medniecība, amatniecība un dzintara ieguve, kā arī starptautiska tirdzniecība pa ūdens ceļiem nodrošināja pilnīgu ekonomisko patstāvību.
Valsts pārvalde – kuršu ķēniņi vadīja karadraudzes (tā nebija regulārā armija, bet apvienojās pēc vajadzības), uzturēja nerakstītās paražu tiesības un izšķīra strīdus, ievāca nodokļus un pieņēma svarīgākos lēmumus tautas dzīvē.
Starptautiskā atpazīstamība – kurši, tāpat kā skandināvu vikingi, siroja jūrā, kā arī veica tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, līdz ar ko bija labi zināmi Baltijas jūras reģiona tautām, pieminēti jau 865.gada hronikā.
Pirmais vikingu izveidotais vienotais tranzīta maršruts ("no varjagiem uz grieķiem") sākās kuršu teritorijā, tad pa Daugavu veda līdz Polockai, tad pa mazākām upēm līdz Gņezdovai un Smoļenskai Dņepras krastā, par kuru tālāk līdz Melnajai jūrai.
Neatkarība de facto – kurši saglabāja pilnīgu neatkarību vēl tad, kad Vidzemē un Latgalē pēc vācu krustnešu iebrukumiem 1225.gadā bija izveidota Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā esošā Livonija.
Neatkarība de jure – Kursa ieguva suverēnas valsts statusu, noslēdzot juridisku līgumu ar Svētās Romas impēriju, kura nomināli ierobežoja Kursas reliģisko pašnoteikšanos – kurši uzņēmās pieņemt kristietību un nodrošināt kristiešu priesteru vajadzības viņu zemē.
Minētais līgums tika uzrakstīts 1230.gada 28.decembrī, kad to apstiprināja ar bīskapa Hermaņa un abata Teodoriķa zīmogiem, un parakstīts 1231.gada 17.janvārī Rīgā, ko no vienas puses parakstīja Svētās Romas impērijas sūtnis mūks Balduīns, un no otras puses kuršu ķēniņš Lamekins (rex Lammekinus), kopā ar pārstāvjiem no Ezertuves jeb Durbes zemes, Sagares zemes un 14 novadiem Ventas abās pusēs.
Šāda līguma noslēgšana tajos laikos nozīmēja valsts suverenitātes starptautisku atzīšanu.
Nominālā pakļautība Svētās Romas impērijas reliģiskajai varai var būt pielīdzināma mūsdienu Latvijas Republikas dalībai Eiropas Savienībā.
Šis līgums noteica, ka Kursa iegūst neatkarību uz mūžīgiem laikiem, ar vienīgo nepārprotamo nosacījumu – kamēr vien kurši neatkrīt no kristīgās ticības.
Šis līgums nekad vairs nav ticis juridiski grozīts vai anulēts.
Tomēr tas tika faktiski pārkāpts. Jāatzīst, ka pirmie to šķietami pārkāpa kurši – 1236.gadā dodoties palīgā žemaišiem, kad viņiem uzbruka vācu krustneši, un tad Saules kaujā izcīnot vēsturisku uzvaru (22.septembris tāpēc pasludināts par Baltu vienotības dienu).
Te gan jānorāda, ka minētais līgums neparedzēja nosacījumu, ka kuršiem būtu jāievēro militāra neitralitāte attiecībā pret krustnešu uzbrukumu citām tautām, tāpēc Saules kauju diez vai var uzskatīt par līguma juridisku pārkāpumu. Kurši taču neuzbruka krustnešu valstij Livonijai, kā arī nebija formāli atteikušies no kristietības.
Tomēr 1253.gadā vācu krustnešu vara jau rupji pārkāpa šī līguma noteikto valsts neatkarību – Kurzemes bīskaps un Livonijas ordeņa mestrs vienojās sadalīt Kursu, ignorējot tās pašnoteikšanos.
Pēc tam 1260.gadā notika Durbes kauja, pēc kā kurši atteicās no miera līguma ar krustnešiem, notika kuršu un prūšu sacelšanās pret krustnešu apspiedējiem, ko militāri atbalstīja lietuvieši un žemaiši.
Tāda šī līguma pārkāpšana, ko izdarīja Kurzemes bīskaps un Livonijas ordeņa mestrs, būtībā ir pielīdzināma 1939.gadā Molotova – Ribentropa paktam, ar ko PSRS un Vācija pārkāpa citu valstu suverenitāti. Atbilstīgi starptautiskajām tiesībām, tādi pakti ir prettiesiski un zaudē spēku jau ar noslēgšanas brīdi.
Tas nozīmē, ka de jure Kursas senvalsts saglabāja suverenitāti, līdz ar ko var uzskatīt, ka juridiski Latvija valstiskuma avots ir ne vien Livonija, bet arī Kursas senvalsts.
Noslēgumā var pieminēt, ka vācu muižniecība turpmākā gadsimtiem ilgi – līdz pat 1711.gadam atzina kuršu ķēniņu (vēlāk sauktu – brīvzemnieki) patstāvību un neatkarību, un šī brīvība daļēji tika atjaunota arī vēlāk.
