Par Seno Grieķiju sauc grieķiski runājošo pasauli senajos laikos - ne tikai pašreizējās Grieķijas teritoriju, bet arī teritorijas, kuras tad apdzīvoja grieķi - Kipru, Turcijas Egejas jūras krastu (tad sauktu par Joniju),Sicīliju un Dienviditāliju, un grieķu piekrastes apmetnes tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā.
Tradicionāli par Senās Grieķijas periodu uzskata laiku no pirmajām Olimpiskajām spēlēm 776. gadā pirms mūsu ēras līdz Aleksandra Lielā nāvei 326. gadā p.m.ē.
Ap 10. gadsimtu p.m.ē., kas ir apmēram 200 gadus pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošā juku perioda, kas bija pārņēmis visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas civilizācijas veidošanās pazīmes. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kūltūra, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Tā bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgām tehnoloģijām un darbarīkiem, kā arī tā bija arī lielā mērā jauna kultūra.
Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bija Olimpiskās spēles kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām, pirmo reizi notikušas 776. g. p.m.ē. Olimpisko spēļu dalībnieki un skatītāji, piederēja vienai kultūrai. Viņi — dorieši jonieši, ajolieši — visi runāja vienā valodā, ko mūsdienās pazīst kā sengrieķu valodu
Grieķu kultūra joprojām bija cieši saistīta ar Āzijas senākajām civilizācijām. To pierāda senākais līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs — krūze, kas izgatavota ap 740. g. p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar adaptētām feniķieši rakstu zīmēm, kas vēlāk pārtapa par grieķu alfabētu.
